Piektdienas pēcpusdienas drudzis

Skraidu pa darbu ar papīriem, kaut ko drukāju, darba nedēļa tuvojas savam loģiskajam noslēgumam un pēcpusdienā telefonā krīt tikai īsziņas par atspējotajiem un arhivētajiem slēpņiem. Pēdējā laika neformālās “keC out” aktivitātes sāk nest augļus. Ja tā turpināsies, tad pelēko laukumu kartē kļūs arvien mazāk. Tomēr kopumā viss ir tiiiiiik booooooring! Atnāk šefs, parunājam par darbiem un par lēto cenu lidojumiem.  Cita starpā viņš tā kā ieminas, ka ja man vajag, tad es jau varu tīties prom. [Patiesībā to es jau zināju pirms viņš bija atnācis]

Atkal jau īsziņas! Ohoho, beidzot parādās jaunumi. Kaut kāda savāda dzelzceļa tilta mistērija… Papētu aprakstu, ieskatos kartē. Neko nesaprotu. Kā?!? AMD, beidzot man pielec par tiem Ziemeļiem! Vēlreiz paskatos kartē – oukeeeej, kandidāts ir skaidrs. Pag, pag, kas tur vēl bija? Mežaparks? Jofamammīt, tas tak gandrīz kā pie namdurvīm desu nomest… Iemetu skatu Google kartē. Viss skaidrs, jāmočī. Pirmais jau nebūšu, bet “viens no” gan. Varbūt pat sanāk mikroevents.

Salīdzinoši ātri salasu savas mantas un eju uz auto. Laikam jau nav ko ākstīties un vispirms jābrauc uz Mežaparku, jo tiltu jau bez manis būs nolasījuši. Nolieku savu ģeotransportu pie parciņa un turpmāko kilometru domāju paieties ar kājām. Jo tāpat izskatās, ka pašvaldības policijai nav daudz ko darīt un viņi spieto apkārt lielā skaitā. Kilometrs pa asfaltu jau arī nav nekāda mirstamā kaite.

Tuvojoties monumentālajam veidojumam Ķīšezera krastā pamanu, ka kāds no tālienes Udajam līdzīgs jaunais censonis sarkanā kreklā jau staigā pa mežiņu un pēta floru un faunu. To, ka tas NAV UdajsTā kā izskatās, ka nav atradis, paeju garām, lai pabrīnītos uz ezeru, kas ir mierīgs kā upe. Vēl mazliet pagaidu, jauneklis paņem savu velo. domāju, ka dosies prom, bet tomēr nē. Apsēžas uz soliņa un domā. Labi, nav ko spēlēt teātri. Eju tuvāk un prasu kā sokas ar meklēšanu. Izrādās, ka nekā. Saku, ka jāstrādā un nav ko sēdēt. Sākam ķemmēt apkārtni. Ņefiga nav [wah, tas krievu piemineklis mani nelāgi ietekmē].

Meklēšanas areāls tiek paplašināts, bet bez rezultātiem. No tālienes tuvojas mašīna, atpazīstu Martinello. Nu ko, turpināsim trijatā. Mums palīgā [noticējāt, ja?] ierodas kādi pieci pašvaldības policisti. Par laimi viņi sāk spietot otrā ceļa pusē. Atnāk Martinello un mēs pameklējam vēl. O, sūds! Nekā nav. Uz ceļa ar mani un Martinello divi poļicaji izsaka vēlēšanos iepazīties un pauž savu neveselīgo interesi par to, kam pieder nesen šeit iebraukušais sudrabkrāsas Foresters. Martinello neko daudz viņiem nesamelo, taču stāsts “man kādreiz bija caurlaide” viņus nepārliecina. Martinello pārtrauc meklējumus un dodas prom, lai neiegūtu savā īpašumā pietiekami dārgu rokrakstā izdaiļotu papīra lapiņu.

Man jau šī meklēšana sāk kretinēt. Atveru internātu, lai vēlreiz paskatītos aprakstu, vai visu esmu sapratis pareizi. Wow! [es jau atkal izsakos svešvalodā!] Slēpņa lapā jau iet vaļā pamatīgs fleims par vēstures tēmu. Es kaut kā nebiju īpaši pievērsis uzmanību tam, ka slēpņa nosaukums ir “slava rigas atbrivotajiem”, vai kaut kā tamlīdzīgi…

Aizklīstu vēl kādus 30-40m no koordinātēm, bet nekas neliecina, ka te varētu atrasties “regulāra pusdienu kastīte”. Pie kādas priedes gandrīz jau atrodu slēpni [kas drīzāk atgādina perversu box of chocolates], taču kastīte ir iztukšota. Atstāju vecīti, kura nosaukums ir “Domovoj”, sēdēt uz savas kastes.

Domovojs

Man beidzot apnīk un es dodos prom. Viena slēpņa dēļ jau nav ko jājāties Mežaparkā līdz naktij.

Nolemju, ka sirdsmieram tomēr aizbraukšu pārbaudīt manis noskatītā dzelzceļa tilta apkārtni. Pie tam, nav pat jābrauc uz Pārdaugavu, vai MMP. Viss ir sasniedzamos attālumos. Aizbraucu līdz vienam galapunktam, kur manas tālākās kustības ierobežo sēta. Laikam jau nav īsti pareizi, taču līdz ūdenim aizeju. Jēēē’j, objekts jau ir redzams. Tātad neesmu kļūdījies.

Laižu tam klāt no citas puses. puskilometru no slēpņa kaut kāds bezzobains alkāns izpletis rokas izlec uz ceļa un mēģina mani nobaidīt. Viņs jau nenojauš, ka tāda nīkuļa dēļ es bremzes nelietošu. Taču viņš izvēlas palikt dzīvs, bet es ar asinīm nenotraipītu auto.

Tuvojoties galapunktam ieraugu makšķernieku, bet viņš mani varētu arī netraucēt. Aizbraucu garām, līdz arī ceļš beidzas. Tomēr kaut kas man liek justies nemierīgam. Patiešām, tās ir enduro moča sliedes. Pie tam divas. Bļins! Pēcis, kurš gan cits?! Nav jau vairs ko zaudēt, tāpēc dodos meklējumos uz objektu. Ak tā, tas taču ir NANO. Kāpju palēnām augšā un meklēju. Bet nav. Makšķernieks arī pārvietojas pavisam tuvu, bet par laimi noenkurojas aiz krūmiem.

Atceros hintu un tas man liek padomāt par tā jēgu. Kā tad, domāt vajag. Konteineris ir rokā. Melnā līmlente viņu maskē, taču ilgi droši vien viņa tur nedzīvos. Veru vaļā un, ak tavu māti, viesu grāmata vēl tukša! Tātad, vai nu Pēcis nav atradis, vai arī tas nav Pēcis. Atgriežos mašīnā, pa ceļam salasot kaudzīti mežrozīšu augļus, mmmmm cik gardi. Ielogoju atradumu, bet citu ierakstu nav. Laikam tikai sakritība ar to moci…

Pagaidām pietiek meklēt, [viens atrasts, viens nav atrasts] jādodas mājās. Ģeočatā arī uzzinu, ka pie tilta tomēr ir bijis Pēcis. Tikai šoreiz man paveicās. Iepriekš viņš mani apsteidza pie Ķengaraga avota slēpņa, bet tas jau ir cits stāsts…