Subaru Power Club ceļojums uz Čehiju. 2.diena

Čestohovā mums kārtējo reizi Tomtoms piešķir dzīvei krāsas – liek nogriezties tādā kā stāvlaukumā, tad vada pa līkloču ieliņām, līdz beidzot vispār uzved uz šaura nelīdzena ceļa, kas klāts ar betona plāksnēm, un kurš turpinās kā vienkāršs meža zemes ceļš. Galu galā tomēr izbraucam tieši pie mums vajadzīgās Nestes, kas visiem ir liels pārsteigums. Šeit no Mikrafona tiek aizgūts Prāta Vētras disks un viņa paša vārdiem izsakoties, turpmāk mūsu mašīnā „lai gaudo zibens, iesper suns…” Tās dziesmas gluži kā pele savelk tādu miegu, ka zaudēju modrību. Pamostos plkst.3:10, jo mēs nekur nebraucam. Un tā jau ilgāku laiku. Uz ceļa remonta dēļ ir sašaurinājums un tajā visas mašīnas stāv uz vietas. Tālumā cauri miglai mirgo bākugunis. Kad sākam virzīties uz priekšu un ieraugām ceļa slēgšanas iemeslu. Biezās miglas dēļ kāds nav pamanījis betona barjeras un šaurajā ceļa posmā pamatīgi iznīcinājis savu braucamo. Tālāk jau it kā varētu uzņemt ātrumu bez problēmām, taču vietām mūs pārsteidz migla, kurā redzamība reizēm ir labi ja desmit metru.

Lai arī kādi dabas un tehnikas šķērsļi mums tika likti, plkst. 4:05 škērsojam Čehijas robežu. Nevarētu apgalvot, ka šajā diennakts laikā te valdītu miers. Braukšanu ievērojami apgrūtina daudzās smagās automašīnas ar piekabēm un baļķvedēji, kas diezgan intensīvi kursē pa ceļu. Pēc tik ilgas braukšanas, neskatoties uz atsevišķajām pieturvietām, tomēr visi ir noguruši, taču vienlaicīgi vēlas pēc iespējas ātrāk nokļūt galamērķī, lai varētu pa īstam atpūsties.
Aptuveni pēc pusotras stundas, kādā nekonkrētā čehu valsts nostūrī TheKid uz ceļa izdara savādu zigzaga manevru un atskan pat salonā dzirdams „pļekš”. Viņš arī uzreiz paskaidro, ka uzbraucis pār ceļu skrējušai vietējai žurkai. Tā kārtīgi, lai viņai neliekas maz.

Pamazām kļūst gaišs un plkst.8:30 mēs iebraucam priekšpēdējā pilsētelē pirms galapunkta – Jindrichuv Hradec. Šeit noskaidrojam, ka Mikam ļoti nepieciešams atrast veikalu, kurš „darbojas”, jo ir problēmas ar parādīšanos cilvēkos. Viņš esot aizmirsis uztaisīt manikīru, jo neesot atbilstoša izmēra šķērīšu. Viņš izmēģina laimi veikalā „Lidl” – un veiksmīgi. Nāk un rāda mums veselu Ķīnā ražotu manikīra veidošanas komplektu. Laikam jau pie reizes grasās atvērt Čehijā pats savu skaistumkopšanas SIA.

Iepērkam manikīra piederumus

Braucam tālāk un pēc aptuveni pusstundas ieraugām arī pirmo ceļmalas policistu ar motociklu. Viņš bargi noskatās uz mūsu kolonnu, taču nevienu neaptur. Ap plkst.9:00 esam klāt Trebon pilsētā, kas vēl tikai mostas no miega. Necik liela tā arī nav – varētu būt aptuveni Kandavas līdziniece. Pie tās robežas apmeklējam Shell degvielas uzpildes staciju, kur arī nejauši sastopamies ar pirmo, un kā izrādās pašu galveno, Subaruclub.cz pārstāvi. Tā kā viņš, izņemot savu dzimto, nerunā nevienā citā valodā, mums jākomunicē ar viņa līdzbraucēja palīdzību. Saprotam to, ka viņš mums parādīs kempinga, jeb t.s. bāzes vietu, un tad mēs varam tur izvietoties un darīt, ko nu paši vēlamies.

Pirmā tikšanās

Kempings „Doubi” atrodas ne vairāk kā 1,5 km no pilsētas centra gleznaina ezera krastā. Un tā teritorijā un tuvākajā apkārtnē ir patiešām daudz ozolu. Kempingā mums atkal ir neliela saminstināšanās ar organizatoriem un to pārstāvjiem – neviens nespēj runāt jelkādā no mums zināmajām valodām. Tā nu sākumā nesaprotam, vai mašīnām jāstāv stāvlaukumā, vai tās varam atstāt blakus teltīm. Beigās kempinga saimnieks, kas braukā apkārt ar jocīga paskata elektromopēdu, nespējis mums kaut ko ieskaidrot, atmet ar roku un aizbrauc prom. Sak, dariet kā ziniet. Tātad varam okupēt zālāju starp ozoliem gan teltīm, gan mašīnām. Esam ieradušies vieni no pirmajiem, tādēļ arī izvietojamies patiešām labā vietā.

Latviešu apmetnes jurta

Lai arī esam krietni saguruši, uzceļam teltis, mazliet uzēdam līdzpaņemto pārtiku un palietojam alu. Pārrunājam iespaidus gan par ceļu, gan arī par šeit notiekošo. Miks mašīnā tomēr atrod labi noslēpto T-kreklu ar kluba simboliku. Atviegloti uzelpojam, jo nu visi esam „formās”. Pamazām kempingā parādās arvien jauni salidojuma dalībnieki, kas lielākoties novietojas stāvlaukumā netālu no vārtiem. Pēc kādām pāris stundām čehi mums izsaka piedāvājumu doties pirmajā neoficiālajā izbraucienā uz pilsētu. Esot organizēti jāaizbrauc līdz skolai, kur jāsagaida viena pasākuma organizatora meita. Esam kopā kādas padsmit mašīnas, tomēr izceļamies visvairāk no visiem, jo esam uzvilkuši savus izšūtos kluba T-kreklus, kā arī visām trim mašīnām ir pielikti kluba un arī Latvijas karodziņi. Līdz ar to viens popularitātes punkts mūsu labā. Aizbraucam līdz skolai, kur nobloķējam visu piebraucamo ceļu, kā arī pēc vietējo lūguma uztaisam pamatīgu troksni, „gāzējot” turpat skolas priekšā. Paralēli notiek bildēšana – gan mēs paši knipsējam, gan arī mūs knipsē vietējie subāristi, kā arī skolnieki un garāmgājēji.

Dārdinam skolas pagalmā

Pēc šī pasākuma „ar vējiņu” dodamies uz kādu stāvlaukumu, kur mums paskaidro, ka tagad varam piebiedroties pārējiem un iet patusēt uz kādu blakus esošo zivju restorānu. No šī piedāvājuma laipni atsakāmies un izvēlamies doties kāda nebūt veikala meklējumos, lai iepirktu „stikla desas” un citus suvenīrus. Kaut kā netīšām mums izdodas iemaldītites pilsētas vēsturiskajā centrā, kur iebraucam garām zīmei „Peši zona”. Taču tā kā nav neviena, kas mums varētu kaut ko aizliegt, vai aizrādīt, braucam tik tālāk. Uz mums vietējie iedzīvotāji tā jocīgi skatās, ka nevar saprast – vai nu mēs darām kaut ko sliktu, vai skatās vienkārši tāpēc, ka esam skaisti. Drīzāk jau pēdējais variants. Šķiet, ka pamazām mazpilsētā kļūstam slaveni…

Kaut kā mums tomēr izdodas atrast kādu šaubīga paskata veikalu, taču, tā kā tur nepieņem maksājumu kartes, apvainojamies un ejam prom. Miks mēģina pierunāt ieiet grāmatu veikalā, taču viņa aicinājums dzirdīgas ausis mūsu vidū neatrod. Pa ceļam tiek izmēģināta roka ubagošanā, taču visi ir tik skopi, ka čehu „naļičku” iegūt neizdodas.
Drīz vien atrodam normālu veikalu, kurā pārdod viskautko, un kas līdzinās pie mums esošajiem Supernetto. Kā jau latvieši, kas tikuši ārzemēs, iepērkam daudz alus, čipšus un vēl visādas bezjēdzīgas ēdamlietas. Pa šo laiku laukā jau ir iestājies pavisam vasarīgs laiks – mākoņu gandrīz nav un ir +23 grādi. Cepina un kaltē ne pa jokam, kā vasarā. Sapirkušies importa lietas, dodamies atpakaļ uz bāzes nometni. Tur meitenes sāk vārīt zupu, savukārt vīri nodarbojas ar daudz nopietnākām un valstiski svarīgām lietām, t.i. lok alu.
Kad esam jau mazliet „uzsiluši”, ierodas čehi un stāsta, ka tūlīt tiek organizēta ekskursija uz pilsētas alus darītavu. Oooo, tas mums patīk! Pie tam laipni tiek piedāvāts mūs turp aizvest un arī atgādāt atpakaļ. Iebakstāmies čehu kluba biedru mašīnās un dodamies ceļā. Pie alus darītavas gan kaut kas atkal „noļogās”, jo dabūjam vairāk kā pusstundu gaidīt.

Gatavojamies ieņemt alus brūzi

Tā kā ekskursija ilgstoši nebeidz sākties, nevaram saprast, ko darīt. Tamdēļ vērojam, kā turpat esošajā krogā iestiprinās spoooortisti – kaut kādi vietējie amatieri riteņbraucēji. Dažs no viņiem jau ir pieveicis tādu „distanci”, ka pie galda sāk klanīties. Bezmaz jau sākam slēgt derības, kurš no viņiem prombraucot pirmais novilks uz sejas. Tomēr mūsu cerības nepiepildās, jo šaubīgākie elementi no kroga dodas prom, piestutējot krītošo braucamrīku ar „stabilo” sevi.
Izdodas arī sagaidīt, ka alus darītavas „Regent” gids ir atbrīvojies no iepriekšējās ekskursantu grupas un ņem priekšā mūs. Pie ieejas gan nonākam neveiklā situācijā, jo izrādās, ka par ekskursiju un „testēšanas” glāzi jāmaksā 50CZK [apmēram Ls1,50] no cilvēka. Tomēr vietējie kolēģi ir laipni un palīdz mums tikt ar šo problēmu galā, konvertējot mūsu eiro uz česki korunām. Netīšām viņi arī kļūdās aprēķinos un viens no mums tiek iekšā un pie glāzes vispār pa brīvu. Goda vārds, tas bija netīšām…

Lai gan no stāstnieka teiktā nesaprotam ne nieka, nojaušam, ka alus darītava „Regent” ir vietējais lepnums. Pēc pirmās ražošanas telpas apmeklējuma mums interesantāka šķiet otrā telpa, kur tiek dota pieeja maģiskajam krānam, no kura tek ražošanas galaprodukts. Tiesa, sanāk krietni papūlēties, lai glāzē ielītu ne vien putas, bet arī pats alus. Kamēr pārējā grupa tiek izvadīta tālāk, ekskursantu apakšgrupa no Latvijas ir nedaudz „atsitusies” un vēl vairākas reizes turpina veikt praktiskos eksperimentus ar maģiskā krāna atvēršanu un aizvēršanu.

Atrasts viens no "pareizajiem" krāniem

Lai gan iekštelpās gaisa temperatūra ir daudz zemāka, nekā laukā, mums nezin kāpēc pamazām kļūst silti. Tālāk pa kaut kādu apakšzemes gaiteni mūs aizved līdz telpai, kur parāda, ka alus darītavā ir arī maģiskais krāns Nr.2. Te, vēl aukstākā pagrabā, atrodas cisternas, kurās glabājas nostādinātais galaprodukts. Lai gan esam krietni pacentušies, cīnoties ar pirmo krānu, iztukšojam glāzes un ejam pēc papildporcijas. Jā, šajā kanniņā nav putu un garša ir nesalīdzināmi labāka par iepriekšējo. Diemžēl ekskursija līdz ar to ir beigusies un mūs izvada laukā.

Tā kā darīt īsti nav ko, un pilnīgi nejauši kabatā ir gadījies Magellan GPS, nolemju kluba biedrus aizvilināt nedaudz geokešinga neceļos, jo atrodamies tikai dažu simtu metru attālumā no ģeoslēpņa. Visi bariņā dodamies to meklēt un vajadzīgajā vietā slēptuvi uzreiz arī atrodam. Tā kā nezinātājiem bija ko brīnīties, kas tas ir un kā tas tik ātri varēja notikt, tad atpakaļceļā uz kempingu interesentiem tika novadīts īsais kurss slēpņošanā „Spainīšu slēpšana un meklēšana. Teorija un prakse”.

Rāmi lēnām soļojam pa ceļa malu kempinga virzienā, līdz pie mums piestāj Subārs un čehs piedāvā daļu mūsu grupas aizvizināt līdz bāzei. Arī pārējiem palikušajiem paveicas, jo tūlīt pēc tam mūs pēc krekliņiem atpazīst kā subāristus un arī aizved. Mums paveicas – mūsu šoferis ir neviens cits kā pasākuma organizatora Jirkas mamma. Cooooool, vai ne?!
Bāzē secinam, ka šodienas braucampasākumi ir beigušies, un nu varam droši „nodot uguņus”. Vēl tikai jātiek skaidrībā, kas tie ir par taloniem, ko mums sadeva organizatori. Uzzinam, ka par pārtiku tik ļoti vairs nav jāuztraucas, jo mums apmaiņā pret taloniem dos gan vakariņas, gan arī brokastis. Smalki! Tuvojas jau vakariņu beigu laiks, tādēļ rikšojam uz vietējo ēstuvi. Tur iegūstam silto ēdienu, kas sastāv no gaļas gabala, mērces un pāris šķēlēm kaut kāda maizei līdzīga priekšmeta [kas izrādās ir čehu „knedlyki”]. Nav jau nekāds „Mārtiņš Rītiņš”, bet īsti vīri jau ēd visu, kas nekustas. Un kas kustas, to apstādina, un tad apēd.

Pēc vakariņām savā nometnē turpinām iesākto, pie reizes arī sākot meklēt pielietojumu dienas laikā dzirdētajiem vārdiem čehu valodā. Kad jau ir kārtīgi satumsis, atkal ierodas kāds čehs un piedāvā doties ekskursijā uz pilsētas pili. No mūsu grupas gribētāji un varētāji turp doties ir tikai četri. Mūs atkal smalki aizvizina čehu kolēģis ar savu Legacy, un nebeidz vien priecāties un stāstīt, cik ļoti viņam šī mašīna patīk.

Pilī gids ar saviem palīgiem ir ģērbušies viduslaiku stila drēbēs, taču viņa kurpju dēļ mums zūd ticamības moments viņa stāstītajam. Patiesībā jau ne tikai kurpu dēļ, jo viss notiek čehu valodā un bez subtitriem…

"Esmu ne vien skaista, bet arī dikti gudra..."

Tāpēc vairāk pievēršam uzmanību pils iekštelpām, gleznām un rekvizītiem. Vienīgā jautrība ekskursijā parādās tad, kad Inesi nobaida kāda aiz durvīm noslēpusies gida asistente un pēc tam priekšnesumā tiek iekļauti arī daži sadomazohisma elementi – kāds vīrs maskā, ar cirvi un pletni pa pils zāli dzenā kliedzošu dāmu. Lai atbalstītu māksliniekus un radītu atbilstošu atmosfēru, kopā ar Mikrafonu no blakus telpas radām šausmu filmu skaņu specefektus. Bet mūs pienācīgi nenovērtē.

Pēc ekskursijas mūs atkal ir gatavs vest atpakaļ tas pats čehs ar Legacy, taču viņš taisnojas, ka policijas dēļ nolicis mašīnu mazliet tālāk. Šis „mazliet” izrādās savi 400 metri… Dīvaini, kuram policistam šajā mazpilsētā, kā arī nakts melnumā, viņa auto būtu izraisījis interesi, ja tas atrastos tuvāk? To mēs tā arī neuzzinājām.

Kempingā viņš mūs izsēdina pie vārtiem, atvainojoties, ka jābrauc pakaļ pārējiem ekskursantiem. Bet vai tad mēs nevaram noiet 100 metrus kājām? Izrādījās, ka nevaram. Jo turpat mūsu acu priekšā atradās divas dzeltenas ķerras mantu vešanai. Un līdz ar to uzreiz bija arī uzdevums. „Gonki mašinnije” ar ķerrām notika pēc visiem pareizajiem notikumiem – ar kopēju startu un, protams, ka ar vajadzīgo skaņas pavadījumu (vrrrrmm, pšššš, īī-īī…). Finišējām pie ozola pie mūsu telšu pilsētiņas. Izrādījās – nerādījās! Nometnē izturīgie latvieši vēl turpina dziesmu un deju svētkus. Arī šis bija viens no mūsu organizētajiem pasākumiem, ko čehi noteikti nebija gaidījuši, jo pārējo dalībnieku nometnēs valdīja tumsa un kapa klusums. Audzējam savu popularitātes reitingu! Piebiedrojamies galdiņa nokopējiem un vēl pāris stundas jāņojam, līdz kamēr vairs nav spēka un, ielienot teltī, momentāni iestājās koma.

Foto no Subaru Power Club arhīva