Subaru Power Club ceļojums uz Čehiju. 1.diena

2008.gada vasara Subaru Power Club dzīvē bija nozīmīga ne vien ar kluba aktīvistu spēkošanos vairākās kārtās minirallija ietvaros, bet arī ar spontāni radušos ideju vasaras sezonu noslēgt ar došanos uz vairāk kā 1400km attālo Trebonu Čehijā. Iemesli šādam pasākumam bija visai prozaiski, taču kluba darbības mērķiem atbilstoši – kopīga izklaide apvienojumā ar radniecīga čehu autokluba [Subaruclub.cz] organizētā starptautiskā Subaru auto cienītāju salidojuma apmeklējumu. Klubā bija brīdis, kad šķita, ka brauciens nenotiks „kvoruma” trūkuma dēļ, taču viss beidzās laimīgi, trakulīgā ideja materializējās un viss izdevās pat labāk, nekā cerēts.

Šajā drēgnajā un gaisa mitruma piesātinātajā rītā ir pienācis ilgi gaidītais brīdis, kad pēc pamatīgas aģitācijas, pieteikšanās un arī atteikšanās, Subaru Power Club autokolonna trīs automašīnu sastāvā ir gatava doties pirmajā kopīgajā Eiropas iekarošanas braucienā uz tālo Čehiju. Plānotais braucēju sastāvs ir:
Jucis [Aija], TheKid [Raimonds] un Zais [Imants] ar Subaru Impreza GT;
Kohinurs un S.Fans [Aivars un Jānis] ar Subaru Outback;
Mikrafons [Artūrs], Miks, Inese un Stiprais [Kārlis] ar „StiPro Blices” Subaru Impreza STI Spec.C.

Pēc iepriekšējas vienošanās izbraukšanas laiks no Rīgas noteikts plkst.12:00, lai pēc aptuveni 20 ceļā pavadītām stundām visi nonāktu galapunktā – Trebon pilsētā Čehu Budejovicē, netālu no Austrijas robežas.

Maršruta kopskats

Kad no rīta sakravātas somas, lai dotos uz norunāto tikšanās vietu, telefonā pienāk satraukuma pilna īsziņa no TheKid:„Es laikam kavēšos, tikamies norunātajā vietā laikā no plkst.10:45 līdz 11:00”. Zināms, ka neviens ceļojums nesākas gludi un mūsu dzīvi pastāvīgi koriģē Mērfija likumi, tāpēc neliela nokavēšanās šajā gadījumā bija pilnīgi attaisnojama.
Satiekos ar TheKid un Juci Čiekurkalnā plkst.11:00. Kaut kādā mistiskā veidā salādējam mantas gan salonā, gan arī jau tā piestūķētajā Imprezas bagāžniekā, kura vāku nākas aizspiest, pielietojot rupju fizisku spēku. TheKid gan mierina, ka viņam ar Juci mantu ir vairāk, nekā man. Pēc Čehijas apmeklējuma esot plānots turpināt iepazīt Eiropas dienvidzemes. Bez tam vietā, no kuras gatavojamies kopīgi ar pārējiem startēt, tāpat visu mašīnā ievietoto saturu nāksies pārkrāmēt. Kaut vai tāpēc, lai bagāžniekā esošo „cīsiņu” nomainītu pret normāla izmēra rezerves riteni.

Tūdaļ uzzinu arī iemeslu, kādēļ notikusi aizkavēšanās. Noslēpumainos apstākļos pazudušas TheKid dzīvokļa atslēgas, tādēļ nācies organizēt steidzamu palikušā īpašuma glābšanu, lai tiktu nomainīta durvju slēdzene. Savādāk varētu gadīties, ka pēc atgriešanās no ceļojuma, diži daudz no iedzīves pāri nav palicis, bet pašā dzīvoklī saimnieko rajona „saules brāļi” un māsas…

Pa telefonu dodot norādījumus par veicamajiem pasākumiem, dodamies uz nākamo mūsu pieturas punktu Vienības gatvē, kur jāsatiek pārējie braucēji – „StiPro Blice” un Kohinurs ar S.Fanu. Ceļā līdz Salu tiltam, kā arī uz tā mūsu piedzīvojumi turpinās – nez no kurienes parādās vairāki satiksmes dalībnieki, kas rada ievērojamus sarežģījumus uz ceļa ar savu, maigi izsakoties, „svētdienas braucēju” stilu. Piedzīvojam pāris visai bīstamas situācijas, taču no sadursmēm izdodas izvairīties un viss beidzas laimīgi, vienīgi TheKid velta braucējiem krietnu devu „mīļvārdu”.
Tikšanās vietā ierodamies laicīgi un iebraucam boksā, jo ik pa laikam par savu klātbūtni apnicīgi atgādina lietus. Tādā laikā zem klajas debess veikt līdzpaņemto lietu revīziju un organizēšanu ir visai neforši. Bez tam „StiPro blices” mašīna vēl jāaprīko ar kluba simboliku, t.i. jāsalīmē uzlīmes. Tā kā viņi vēlas uz ceļa kaut ko redzēt ne vien uz priekšu, bet arī aizmugurē, pie reizes panikas ātrumā tiek nomainīti arī atpakaļskata spoguļu stikli. Drošības labad, lai tie nepazustu pirms esam sasnieguši tuvākās importa zemes, stikli no ārpuses tiek nostiprināti ar…līmlenti [pazīstama arī kā visu glābjošā makgaiverlenta]. Kamēr tā visu konstrukciju saturēja, vadītājs neko tāpat spoguļos redzēt nevarēja. Bet ko tu „stiprajiem” padarīsi.

Kamēr ņemamies ap mantu iz- un iekraušanu bagāžniekā, kā arī otras mašīnas aplīmēšanu, Kohinurs pilda savu godpilno pienākumu un notiekošo fiksē videolentē, lai mūsu un jūsu mazbērniem būtu reiz par ko brīnīties. Tai pat laikā konstatējam, ka šis ceļojums nav izņēmums un vienmēr kaut kas un kaut kur paliek līdzi nepaņemts. Arī Kohinurs mājās ir aizmirsis kaut ko svarīgu [varbūt pat tik svarīgu lietu kā zobu birsti!], tādēl mums pa ceļam būs jāizveic neliels līkumiņš caur Jelgavu.

Mirklis pirms starta

Izbraucam no Rīgas 12:50 un jau 13:15 uz brīdi piestājam Jelgavas Statoilā. Tad iekarojam Kohinura apdzīvoto ielu, kuru diemžēl mūsu Tomtom navigators uzskata par dabā neesošu. Līdzi paņemtajās rācijās pa ceļam sadzirdam kaut kādas aprautas frāzes krievu valodā. Izrādās, ka tai pašā kanālā „uzdarbojas” arī vietējie taksisti. Īsinot laiku, dodam viņiem norādes, kurp jābrauc pēc klientiem. Mēs netiekam saprasti. Izmantojot izdevību, Kohinurs nofilmē arī savu māju. Nospriežam, ka droši vien, lai atgriežoties no ārzemēm, to atrastu un atpazītu…

Ap 14:30 esam Bauskas centrā, kur notiek vietējā veikala apmeklējums un arī degvielas uzpilde. Šeit liktens ar mums turpina dzīt jokus. Konstatējam, ka TheKid mašīnai vairs nevar atskrūvēt degvielas tvertnes korķi. Tiek mēģināts visādi, taču tas aizskrūvējas vēl stingrāk un neparko nepadodas. Spriežam, vai tiešām brauciens būtu jau beidzies, vēl īsti nesācies? Ar lielām cerībām dodamies uz tuvējo servisu, kuru mums parāda kāds vietējais. Tajā „meistaru” konsīlijs atnāk, apskatās un neziņā rausta plecus. Ja viņi paši nevar neko izdarīt, tad tomēr reāls pielietojums “meistariem” atradās – vismaz bija, kas pienes klāt instrumentus, kādu mums pašiem līdzi nebija. Viens un divi – korķis tika uzlauzts un tā paliekas amputētas. Taču tagad bija uzdevums – vajadzēja rast vietā citu korķi. Turpat pie DUS Neste Narvesen veikalākorķi izdodas iegādāties par nieka 49 santīmiem. TheKid gan atzina, ka tieši tādu pašu korķi pirms tam pie mājām „izsmējis” un izmetis no mašīnas laukā. Laikam jau notikušo būtu jāsauc par „izsmietā korķa atriebību”.

Beidzot vismaz šie piedzīvojumi ir galā un ar pilnām iepirkumu somām un degvielas tvertnēm nedaudz pirms plkst.15:00 pametam Bausku, pēc pusstundas šķērsojot Lietuvas robežu. Bez incidentiem. Jāsaka, ka gandrīz… Tā kā viens no mūsu līdzbraucējiem līdzinās bēglim, jo viņam ir ceļošanai nederīga pase, braucam ar nolūku, lai patruļa [ja tāda būs] pirmo aptur TheKid vadīto mašīnu. Un Lietuvas pusē šāda varianta realizācijai esam pavisam tuvu. Ceļa malā stāv robežsargi un cītīgi „krata” kādu vieglo automašīnu. Ieskrienamies, lai Subāram būtu labāka skaņa un „pšššš”, un gāžam garām. Tajā brīdī vajadzēja redzēt robežsarga izmisuma pilno seju, kas viennozīmīgi pauda „nu kāpēc gan man tagad jāņemas ar šo mašīnu, ja es varētu apturēt tos trakos?” Taču, kamēr viņš minstinājās, mēs jau visi bijām prom.

Tālākajā ceļā īsti nesapratām, vai nu tā ir 11.septembra mistika, vai arī kāds augstāks spēks nekādi nevēlējās mūs redzēt Čehijā. Plkst.16:07 uz Paņevežas apvedceļa ieraugam traktoru, kas lēni velk piekabi, pilnu ar milzīgiem siena ruļļiem. Mašīnām tuvojoties, traktors palēnina gaitu, un tajā brīdī, kad vairs nav pretimbraucēju, uzsākam apdzīšanas manevru. Brīdī, kad TheKid mašīna jau ir pretējā braukšanas joslā, traktorists gluži mierīgi…izdara kreiso pagriezienu! Piekabei vispār nedarbojās neviens aizmugures lukturis, kas būtu liecinājis par bremzēšanu un kur nu vēl par kreisā pagrieziena manevru. Lieki piebilst, kādas bija mūsu un aizmugurē braucošo sajūtas, kad nācās bremzēt „pa nažiem” un mēģināt sagriezt mašīnu pa kreisi pirms satikties ar traktoru vai tā piekabi. Salonā esošās mantas aizlido pa gaisu, tad pāris sekundes seko klusums, un tad netulkojams TheKid monologs ar veltījumu lietuviešu traktoristam un viņa dažādu pakāpju tuvākajiem un tālākajiem radiniekiem. Viss liecināja, ka traktorists tā arī nav sapratis [nav pamanījis?], ko sadarījis, jo mierīgi ripināja tik tālāk. Laikam jau apziņa, ka „es te vienmēr tā braucu” bija pārāk spēcīga. Aizbraucām arī mēs. Vēlāk gan mazliet nožēlojām, ka traktoristam netika sasists „pa tomātu”, jo tikai pēc kāda laika pa īstam apjēdzām, kas varēja notikt, ja neizdotos sabremzēties.

Tālāk šādas šausmas uz ceļa vairs nebija jāpiedzīvo un pa ceļam taisam tikai nelielas apstāšanās, kad kāds kolēģis vairs nevar saturēt. Pie reizes apspriežam Kohinura mašīnas jubileju – pirmos nobrauktos 100 000km.
Marijampolē esam plkst.18:15 un, lai atrastu degvielas uzpildes staciju, Tomtoms mūs vispirms cenšas izvazāt pa puspilsētu. Kad tomēr beidzot esam uztankojušies, Miks paziņo, ka laikam Rīgā ir nejauši atstājis savu kluba krekliņu. Skāde. Neko darīt, bet jādodas tālāk, un plkst.19:05 jau ieripinam panu zemē Polijā.

Vēl pēc divām stundām iebraucam kādā poļu pilsēteles centrā, kur apstājamies iztaisnot kājas un paelpot ārzemju gaisu.

Vingrinam locekļus

„StiPro Blice” maina pilotus un pie reizes mazliet “pavingro” ar savu auto turpat pa gandrīz tukšo stāvlaukumu. Parādījušies arī skatītāji. Bariņš vietējo savāda Maskavas ielas rajona cienīga paskata tīņi, kas velk laukā savus telefonus un filmē Imprezas grieztās „saulītes”. Vienā brīdī gan braucējam kaut kas mazliet „noļogās”, jo nākas sabremzēties tieši pirms stāvlaukuma malā esošā Pasāta. No tīņu bara atskan komentāru tirāde viņu putnu valodā, kur mums vienīgais nepārprotami saprotamais vārds ir „kurva”. Nekāds šovs ar mašīnu sišanu tomēr nenotiek un mēs dodamies dziļāk iekšā poļu zemē.

Kaut kur ap 23:00 pēc vietējā laika esam Polijas galvaspilsētā Varšavā, kas mūs sagaida ar pamatīgu lietus gāzi, kuras laikā jāpaļaujas tikai uz Tomtoma norādēm, jo ne ceļazīmes, ne arī pašu ceļu kārtīgi nevar redzēt. Par spīti pludojošajām ielām izkuļamies cauri pilsētai un nākamais plānotais pieturas punkts ir Čestohova, kur atkal jāpapildina degvielas krājumi.

Foto no Subaru Power Club arhīva