Ziemeļu ekspedīcija. 5.diena

Lasīt no sākuma

Kārtējais rīts, kad pl.10:30 pamostos pats pirmais [tā jau kļūst par tradīciju, kas pārējiem sāk krist uz nerva]. Pēc iepriekšējām naktīm šī ir bijusi “pa grezno”, laikam tāpēc šķiet, ka esmu baisi labi izgulējies. Sāku grabināties pa mantām un elektrībai pieslēgto tehniku līdz pamostas arī Enj. No Pētera un Līvas puses pagaidām dzirdama tikai klusa šņākšana. Klusumu pāršķeļ Pētera telefona ilgstoši apnicīga zvanīšana. Kādam viņu baigi vajag, taču izskatās, ka Pēterim gan tas zvanītājs nav vajadzīgs.Laikrādis jau ir pārkāpis vienpadsmitiem, tāpēc uzskatu par savu pienākumu…iedarbināt dziesmu “Jogurti”. Skaļi. Guļošo miesu sakustēšanos ilgi nav jāgaida. Pukodamies viņi raušas laukā no gultām. Kravājamies bez īpašas steigas un nesam mantas laukā pie mašīnas. Arī ugunsdzēsēji ir pamodušies un brauc klāt arvien jauni. Izskatās, ka viņiem šodien paredzēta kaut kāda ballīte [tāds kā salidojums, kā sacensības]. Atbraucēji nopēta arī mūs, jo ne brīvprātīgajiem, ne profesionālajiem ugunsdzēsējiem mēs [un arī mūsu ģeomobīlis] nebūt nelīdzinās. Viņiem savs tusiņš, mums savējais. Taču vispirms – brokastis.

Izbraucam no Kemijärvi pilsētas un ceļmalā pie ezera ieraugām lielu stāvlaukumu, kurā ir gan koka galdi, gan soliņi. Ideāla vieta brokastpusdienām. Kurinam prīmusu, klājam galdu un kārtīgi piestumjam sevi ar visādiem labumiem.

Brokastis asfalta pludmalē

Saule bliež ne pa jokam, mākoņu gandrīz nav un ir karsti. Paēdušiem rodas iedvesma radīt fotomākslu.

The fotomāksla

Kad esam nobumbulējuši ceļmalā krietnu stundu, vai pat vairāk, krāmējamies ceļam. Šodien programmā vairāki ģeoslēpņi un braukt, braukt, braukt.

Viens no slēpņiem [Aittakuru] atkal ir riktīgi interesants. Izvietots netālu no slēpošanas trases, kur mums pa stāvām koka trepēm jākāpj kalnā. Vai tik nebija vismaz kādi 100m. Varbūt pat nedaudz vairāk, teiksim 105.

Kāpjam…

Kad esam to izdarījuši, izrādās, ka aiz šī kalna ir vēl viens kalns, bet pa vidu ieplaka. Ieplakā, kā jau somiem pierasts, atkal ir izbūvēts brīvdabas teātris. Nogāzē ir soliņi skatītājiem, ieplakas lejā – neliels dīķis un skatuve ar ģērbtuvēm pie tā. Un nu mums atkal pa citām kāpnēm jātiek lejā ieplakā.

Skats no augšas

…un no lejas

Slēpni atrodam zem akmens [kāpēc tas nevienu nepārsteidz?], bet slēpņa konteinerī uzejam “kāsi”. Tā kā tā atrašanās kastītē ir pret slēpņošanas vadlīnijām, nolemjam viņu no turienes amputēt. Enj ir pietiekami drosmīgs un nolemj “kāsi” aizkūpināt.

Pīpot man, vai nepīpot – tāds ir jautājums

Mēs pārējie tikmēr iestudējam un izpildām lugu ar bļaušanu [kuru mēs saucam par dziedāšanu]. Laikam no malas tas izskatās diezgan jocīgi, jo kaut kādi svešie tūristi, parādījušies augstākajās solu rindās, nemaz nesteidz kāpt zemāk. Kā secina Enj – viņš pīpē, bet mēs no tā kļūstam stulbi.

Mūsu “Ōpera”. Skan…protams, ka “Jogurti”

Šeit novērojam vēl vienu dabas mitoloģiju. Ja kalnā augšā bija neciešami karsts [vismaz tā likās], tad ielejā jau var dzīvot. Ja vien nedomā nolaisties pavisam līdz dīķa līmenim, kur temperatūra jūtami pazeminās par daudziem grādiem. Cik tiešī – to nezinām, bet ūdens šķiet pagalam ledains.

Papriecājušies par lielo akmeņu daudzumu visapkārt [jo mēs vēl neesam redzējuši PATIEŠĀM daudz akmeņu vienuviet], Pēteris ar Līvu treniņa nolūkos iemēģina kājas un rokas kalnā kāpšanā. Pagaidām tas vēl izraisa tikai jautrību, jo kāpelēt ir taču forši.

Pirmie kāpšanas iespaidi

Kalna galā vēl nedaudz uzkavējamies, lai atvilktu elpu pēc tik nozīmīgā kāpiena. Paskatoties uz panorāmu, kas paveras apkārt, uztaisu bildi, pēc kuras vēlāk secinu, ka Zeme tiešām ir apaļa. Un tas ir redzams ar nebruņotām acīm.

Zeme ir apaļa

Tikuši no kalna lejā, slēpņojam tālāk ar lielākiem un mazākiem pārbraucieniem. Virziens uz ziemeļiem. Kādā apdzīvotībā piestājam, jo rodas neatvairāma vēlēšanās uzmācīgo karstumu aizdzīt ar saldējuma palīdzību. Tāpēc tiek apmeklēts lauku veikaliņš, blakus kuram dzīvo ļoti draudzīgs, kā mēs to iesaucām, “lapsusuns”.

Lapsa vai suns? Lapsusuns.

Nākamais interesantais piedzīvojums ir purvā. Bet ne tajā, kas ir klubs zili noskaņotajiem, bet īstā Somijas ziemeļu purvā. Ģeoslēpnis [Sokanaapa – Lintutorni] atrodas putnu novērošanas tornī, kas ir purva viducī.

Purvs vulgaris

Dodamies turp pa smuku koka laipu, uzkāpjam tornī, atrodam slēpni, kā arī milzīgu kladi, kas ir toņa viesu grāmata. Izlasām viņu no vāka līdz vākam, bet tā arī nevienu ierakstu latviski neatrodam. Paši gan ierakstāmies. Nākot atpakaļ, pārbaudām, kas tā ir pa mājiņu, kas uzcelta laipas malā. Bāāā! Tas tak luksus ķemertiņš!

Ķemertiņš

Mūs tomēr ne tik daudz interesē poda izmantošana, bet objekts, kas atrodas blakus tam. Tā ir kaste ar kūdru [izdari darāmo, pakaisi kūdru!]. Kūdras sakarā, zināms, ka mums ir ko teikt. Uzsākam apspriest tēmu par iespējām to pīpēt [laikam tas “kāsis” taču mūs kaut kā ir ietekmējis], kā arī gatavot nacionālo kūdras maizi. Jo rudzi un kvieši te taču neaug. Lai papildinātu ēdienu buķeti, nekādi nevarētu iztikt arī bez firmas saldā ēdiena “воздушный торф” [kūdras uzpūtenis] ar ķīseli. Tā nu, dzenot jokus, rodas ideja atrast pareizo pielietojumu kūdras kastei. Jo ne jau velti viņa ir aprīkota ar riteņiem… Te nevienu divreiz nav jāskubina. Kaste tiek uzstumta pa slīpo laipu līdz skatu tornim un kūdras kamaniņu braukšana var sākties! Stūrēt nav viegli, vairākas reizes tiek skarti borti, bet iztiekam bez traumām.

Pretīm rekordam

Tālākajā maršrutā nogriežamies no galvenā ceļa, lai dotos uz kādu slēpni vietējos neapdzīvotajos džungļos. Braucam kalnā pa vieglu bezceļu, gar malu no kalna gāžas saules izkausēto sniegu ūdens.

Kalnā augšā braucam mēs

Beidzot pierullējam vietā, kura ir vairākus simtus metru no slēpņa. Izskatās, ka tuvāk netiksim un tālāk jāiet kājām. Visapkārt akmeņi, slapjš mežs un purvs. Tomēr, lai dotos pēc slēpņa, nākas apbruņoties. Nešpetnie lidoņi mierīgi dzīvot ārpus mašīnas neļauj. Tīkliņcepurēs, kreklos un cimdos izskatāmies diezgan amizanti, tāpēc taisām kopbildi vēsturei.

Ready to go

Purvā iekšā ved “ceļš”, kas Foresterim ir mazliet par šerpu. Ar kādu traktoru izbraukt gan varētu mēģināt. Nogājuši  pa to, laipodami starp slapjumiem, nedaudz vairāk par 100m ceļa malā gandrīz sabradājam uz olām sēdošu rubeni [nē, tas tomēr nav Ojārs]. Drīz vien kļūst tik slapji, ka tālāk iet vairs neturpinām. Pārāk ekstrēmi šai reizei, tāpēc griežam atpakaļ. tomēr uzreiz uz lielceļa gan neatgriežamies, jo mežmalā ir neliels ar ūdeni pildīts karjers. Te noteikti vajag piestāt.

Karjers

Ir tik smuki un klusi [odi arī nekož], ka…jā, ir uzdevums! Te taču ir papilnam akmeņu, kurus var pamētāt. Nešaubīgi viena no vissenākajām un vislietderīgākajām brīvā laika pavadīšanas formām. Notiek sacensība par lielāka bluķa ievelšanu ūdenī no kraujas ar vislielāko šļakatu radīšanu.

Mēs pa retma bieži metam. Akmeņus

Pamazām jau tuvojas vakars. Ap pl.23 ceļš sāk vīties starp nu jau diezgan palieliem pauguriem, uz kuriem redzama visai nabadzīga augu valstība. Palēnām lielie meži ir atkāpušies un to vietā parādās nīkuļojošie Karēlijas bērzi [kas tālāk uz ziemeļiem arvien vairāk atgādinās krūmus], bet vēl augstāk virs jūras līmeņa aug tikai kaut kādas mētras. Esam sasnieguši kādu no lokālajām augstienēm. Pa tādu pašu līkumotu ceļu braucam 435m augstā paugurā, kur jābūt vēl kādam ģeoslēpnim. Sastopam arī bariņu ziemeļbriežu, kuri ganās tuvu ceļam, kamēr cilvēks viņiem nesāk uzmākties.

Viens briedīts

Pēteris nolemj šos ziemeļbriežus nedaudz “paganīt”, taču viņi par šādām lietām laikam nekā nezina un mūk projām.

Gans un avis. Nē, šoreiz brieži

Paugura augšā ir liels stāvlaukums un viss tūristiem – krogs, veikals un vēl kaut kāds būves, kuru pielietojums naktī nav nosakāms, jo viss ir slēgts. Pamanām vēl dažas tūristu automašīnas no citām valstīm.

Kalna galā

Novērtējam šeit atrasto koka torni, bet tas izskatās pārāk satrunējis, lai mēģinātu viņu iekarot. Slēpni atrodam kādus 100-150m nostāk, protams, zem akmeņa.

Pie slēpņa

Fotografējam dabasskatus, sagaidām līdz mūs atrod odi [ko viņi dara tādā augstumā?], un ripojam lejā. Sastopam atkal tos pašus ziemeļbriežus, kas atkal mūk no mums, bet attālinājušies sāk pozēt.

Lopi

Briedis pozē

Pēteris iegūst dažas ekselentas bildes datora darbvirsmai, arī ar čurājošo briedīti [tas tāds specveltījums Pēterim Grūbem].

Briedis dara TO

Turpinam braucienu pa ceļu Nr.4 [šoseju te vairs nav daudz, tāpēc arī cipari ir pavisam niecīgi]. Apciemojam vēl pāris slēpņus [“Golden dream – Kaarle Kustaa” un “Golden dream – Tankavaara”], kas saistīti ar zelta rakšanu šajā apvidū, iebraucam arī pašā vēsturiskajā zeltraču ciematā, taču šis apvidus izrādās reti neviesmīlīgs. Atliek mums ar Pēteri sameklēt vajadzīgo celmu, kad mūs aplenc vismaz miljons alkatīgu odu. Tāpēc, ātri ierakstījušies viesu grāmatā, skriešiem metamies no meža laukā. Ja tas tā turpināsies, drīz varēsim dižoties, kurš no mums ir sakosts vispumpainākais.

Pabraucam vēl nedaudz, līdz vēderi sāk gribēt ēst. Lielas izvēles, kur piestāt, nav. Tāpēc par labu esam tiek atzīta stāvvieta lielceļa malā. Turpat arī kurinam savu benzīna uzparikti, lai tiktu pie silta ēdiena. Pavārs mums reizē ir arī zirnekļcilvēks, jeb Spaidermens…

Klusā daba ar zirnekļcilvēka pozu

Neko dižu nešmorējam [ziemeļbrieži nav nomedīti], tāpēc ēdam tradicionālos roltonus ar speķmaizēm, piedzerot tēju. Sajutuši apkārtnē paaugstinātu temperatūru [jo laukā ir vēss], nesaukti klāt ir arī odi. Viss miljons plus vēl viens. Viņi ir tik uzmācīgi, ka arī šī ēdienreize mums paiet staigājot ar bļodu rokās, papildus zvejojot slīkoņus laukā no buljona.

Odi zupā, mmmm

Steidzam ātri aprīt pārtiku un turpināt ceļu. Līdz Norvēģijai ir vairāk par 100km, kurus ir plānots pieveikt, lai pie miera dotos rīta pusē, jau aiz robežas. Jaunu dienu sagaidām braucot. šodien atrasti 11 ģeoslēpņi un nobraukti daudz jo daudz kilometri. Bet priekšā vēl tāls ceļš.

Saule nekad nenoriet