Ziemeļu ekspedīcija. 2.diena

Lasīt no sākuma

Kā jau iepriekš minēts, Tamperē ierodamies ap vieniem naktī. Sākam izjust izmaiņas, kas seko tuvojoties polārajam lokam. Laukā valda krēsla. Mums ir radusies akūta vajadzība pēc vispasaules tīmekļa, tādēl riņķojam pa dzīvojamo rajonu, kamēr atrodam pietiekami stabilu bezvadu internātu. Pēc visiem kanoniem šobrīd ir nakts un mēs esam braukuši bez apstājas labu gabalu, tāpēc puikas vēl aiziet krūmos paniekoties ar “dzeltenajiem lāzeriem”. Diemžēl sniega nav, tāpēc neko paliekošu uzrakstīt nevar…

Visādā ziņā arī Somija patīkami atšķiras no Latvijas – atrast brīvi pieejamu wi-fi pieslēgumu, par kuru nekas nav nevienam jāmaksā, ir tikpat vienkārši kā nopirkt veikalā kartupeļus. Bet kartupeļus pirkt mums nav vajadzības, jo autolistes Māra ar laba vēlējumiem jau Igaunijā ir iedevusi mums “ceļamaizi” – palielu maišeli ar tupeņiem [es ieteiktu lasītājiem turpmāk šos no Rīgas vestos kartupeļus īpaši paturēt prātā].

Ko mums internātā vajadzēja, tas kladē nav ticis piefiksēts. Droši vien meklējām būtisku informāciju par savu netālo kaimiņvalsti. Uzziņai: teritorija: 337 030 km², iedzīvotāju skaits: 5,1 milj., galvaspilsēta: Helsinki [o, šito viktorīnas jautājumu mēs jau protam atminēt]; augstākais kalns: Haltiatunturi, 1365 m; garākā upe: Kemijoki, 550 km; dabas īpatnība: 187 888 ezeri – tāpēc Somija tiek dēvēta par Tūkstoš ezeru zemi, lielākais ezers– Saimas [hmmm, un kādas jums radās asociācijas ar šo nosaukumu?]; valodas: somu un zviedru, vēsturiska mazākumtautība – sāmi jeb lapi [sērīgi, ka no mums četriem laikam neviens necērt uzskaitītās valodas]; simboli: ezeri, pirts jeb sauna, Muminu ģimene, Ziemassvētku vecīša mājas [vot šito nekad neesmu spējis saprast].

Pēc bezmaksas interneta priekiem un īsas apspriedes devāmies nelielā pilsētas apskatē. Neko daudz jau puskrēslā neieraudzīsi, turklāt izņemot mūs gandrīz neviens apkārt arī nevazājas. Ap 2:30 sakām ardievas šai pilsētai, jo mums ir plāns. Pēteris netīšām ir paņēmis līdzi Somijas 2007.gada WRC posma karti un mums ar savu aerodinamisko sacīkšu kubiku ir jāapskatās un jāizbrauc vismaz dažus no ātrumposmiem [lai zinātu, kādas ir aptuvenas rallija sajūtas “no iekšām”]. Tāpēc mēs uzņemam kursu 1000 ezeru rallija mājvietas Jyväskilä virzienā.

Nav vairs vienmuļās autostrādes, pa kuru braucām no Helsinkiem, tāpēc turpmāk braukšana kļūst arvien interesantāka. Ceļi kļūst arvien kalnaināki un līkumotāki. Nepierasti, bet patīkami. Tikai daudz vairāk jākoncentrējas, lai noturētos uz ceļa… Arī vakarā uzņemtais ēdiens ir jāpatur sevī. Tuvojoties rītam pienāk brīdis, kad esam sasnieguši vienu no WRC ātrumposmiem [SS13 Juupajokki]. Līdz brīdim, kad esam gatavi sākt braukt, visi ir atmodušies un izberzējuši miegu no acīm. Ko lai saka, izbrauciens ir vienkārši lielisks. Grantene perfekta, grūti pat iedomāties, kā te jāvicina rokas, lai lielajos ātrumos kādā no līkumiem nenorakstītos. Ar savu necilo braukšanas prasmi dažviet jau ar 70km/h šķiet pietiekami, bet ņemot vērā nepārredzamos līkumus un uzkalniņus, šādu ātrumu sasniegt atļaujos vien atsevišķās vietās. Patīk, bet pie šiem ceļiem vēl neesmu pieradis.

Ātrumposma beigu fāzē kādā vietā pamanām potenciāli labu nakšņošanas [pareizāk – pagulēšanas] vietu, jo cik tad var braukt bez apstājas un nakts jau arī ir beigusies. Piemērotu vietu nācās pameklēt krietnu laiku, jo trakie somi ar savām neremdināmajām īpašumtiesībām ir vai nu aizņēmuši, vai arī norobežojuši labākās vietas no ceļojošajiem latviešiem [vēlāk mēs atgriezīsimies pie šīs atziņas arī pārējās Skandināvijas zemēs]. Iecerētā apmetne ir neliela pļaviņa uzkalnā, kur kādreiz bijusi māja, bet tagad tās vietā rēgojas vien skurstenis. Blakus atrodas kāds pussabrucis šķūnis, kuru kāds mēģinājis atjaunot, bet izskatās, ka nesekmīgi. Ejam izlūkot, kādi tad labumi šķūnī varbūt ir [jo tā kā esam novirzījušies no sākotnēji plānotā maršruta, informācijas par turuvmā esošajiem ģeoslēpņiem mums nav]. Tomēr nekā vērtīga tur neatrodam. Saslienam savas teltis līdzenākajā pļaviņas daļā un četros no rīta dodamies miegot ar domu, ka līdz pl.10-11 varētu pagulēt.

Es pirmoreiz pamostos desmitos, bet apkārt viss ir kluss, ja neskaita trokšņojošos putnus, kuriem jau citu miegs nav necik svēts. Nolemju iemigt vēlreiz, kas arī izdodas. Otrais modiens ir pl.11:30 un man jau ir apnicis gulēt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka saule bliež teltij virsū un guļammaisā ir diezgan karsti. Izpētu apkārtni saules gaismā un atrodu lielisku modinātāju – arhaisku metāla izlietni, pa kuru sitot ar koku, izdabūju pietiekami riebīgu skaņu, lai guļošie komandas biedri mani klusībā sāktu nolādēt.

Skarbais modinātājs

Kā otru modināšanas aktivitāti es izvēlos diskotēku. Iedarbinu savu Nokia 3250 mūzikas lādīti un citu starpā uzslēdzu arī dziesmu [Жуки – “Йогурты”], kura vēlāk kļuva par neatņemamu modināšanas rituāla sastāvdaļu. Pēc kādas pusstundas, vai arī ilgāka laika, gulētāji neiztur un, lai nenojūgtos jau otrajā ceļojuma dienā, stīvi un samiegojušies lien laukā no savām migām.

Rosāmies un sākam domāt par brokastīm, jo kā nekā ir jau pusdienlaiks. Pēteris no turpat mežā salasītiem ķieģeliem uzmeistaro pavardu [jo, kurš gan ceļojumā tā nedara] un iedarbina prīmusu rīta kafijas pagatavošanai. Vienīgais, par ko nevaram izšķirties kafijas dzeršanas jautājumā ir piena piedeva. Mums ir gan piena pulveris, gan arī piens šķidrā agregātstāvoklī, pie tam ievērojamā daudzumā. Bet pusdienlaika, vai nu jau agrās pēcpusdienas, kafija garšo labi. Uzburam arī ceļotāju rīsu ēdienu ar visādām piedevām. Dzīve ir skaista!

Burn, m***** f****, burn!

Brokastīs noturam apspriedi par to, kurp dodamies tālāk. Daudz nenositoties no laika grafika, jāmēģina izbraukt vēl vairākus WRC ātrumposmus, īpaši un noteikti slavenā Mökkiperä. Sakravājamies, kas pirmajā reizē nav tik veikli kā varbūt gribētos,

Pakojamies

un turpinam ceļu uz Jyväskilä. Iemēģinam nākamo ātrumposmu [SS14 Ouninpohja], bet kaut kādu iemeslu dēļ šodienas pārtika nevar sadraudzēties ar Līvu, tādēļ mums jāpiestāj Neste Längelmäki apārstēties.

Līvas te nav

Kam nav tik slikti kā Līvai, tie vienkārši paslaistās apkārt, izpētot uz ziņojumu dēļa izvietoto informāciju. Esam mazliet noskumuši, ka sava saspringtā grafika dēļ nevarēsim apmeklēt karaoke pasākumu, par kuru afišā solīts, ka tas varētu normāli hujārīt.

Super karaoke

Kad Līva atgūst dabīgo sejas krāsu, turpinām braucienu pa ātrumposmu. Taču mūsu prieki nav pārāk ilgi. Mums ir parādījusies kaut kāda “skaņa” un Pēteris saka, ka jāstopē hronometru. Kāpjam laukā un ieraugām bēdu ieleju – mūsu glaunais jumta bagāžnieks ir izkāpis no stiprinājumiem un daudz netrūka, lai tas vispār būtu nošļūcis no jumta.

Jumts aizbraucis!

Tāds notikumu scenārijs mums nemaz nav pa prātam. Laikam jau nav jāstāsta, ka bagāžnieks ir diezgan “saturīgs” un tā vienkārši uzcelt viņu atpakaļ nevar. Tomēr pateicoties čaklajiem somiem, kas turpat netālu ir uzbliezuši kaut kādu guļbūvi [izskatījās gan pēc parastas dzeršanās vietas – pāris garie galdi, soli un kamīns]. Pie tās atrodam skaistus koka mietus un dēļus, ar kuriem izdodas iekārtot konstrukciju sliedēs. Nebija vajadzības pat lādēt visu saturu laukā. Pl.16:15 esam gatavi turpināt ceļu. No ātrumposma 33km esam pieveikuši 2/3. Kad nonākam t.s. finišā, atkal veicam jumta bagāžnieka inspicēšanu. Turpmāk šī kļūst par ikdienišķu operāciju, jo tā lielā kaste izmanto jebkuru izdevību, lai pavirzītos vienā, vai otrā virzienā, neskatoties uz mūsu izmisīgajiem pūliņiem pievilkt skrūves cik tik spēka. Laikam jau nebraucam vairs tik traki, jo arī Līva sāk justies labāk. Vismaz viņa pati tā apgalvo.

Pēc šī ātrumposma izvēlamies izbraukt vēl vienu [SS12 Kaipolanvuori], bet šoreiz “pret spalvu”, jo tā ir ērtāk mūsu maršrutam. Viss ir baigi forši, kamēr mums jānokļūst uz slaveno Mökkiperä. Spītējot Tomtoma “Ivaram”, un paklausot blakus sēdošajam navigatoram Enj [viņš teicās kartē atradis šortkatu], stūrēju cauri kaut kādam somu lauku sētas pagalmam, bet ceļš kļūst arvien šaurāks un aizdomīgāks. “Ivars” tik nervozi atkārto: “Apgriezties, kad iespējams!”, bet mēs turpinām ignorēt. Un tad TAS notiek. Ceļš pārvēršas par purva offroad un mēs skaisti iesēžamies kūdrā [arī vārdu “kūdra” jums būtu jāatceras, jo pie tā mēs vēl atgriezīsimies]. Līdz grīdai. Un auto praktiski vairs nekust ne no vietas. Laikam jau šādas izpriecas mums tieši pietrūka. Šaize!

Īsumā par galveno "kūdrā"

Meklējam stropes, kombinējam, kabinām pie kokiem un cenšamies tikt no tās zampas laukā. Pusstunda darbošanās, slapjas muguras, daudz odu un esam tikuši laukā. Atgriežamies uz lielceļa somu zemnieku neaizpratnes pilno skatienu pavadībā. Šī piedzīvojuma iespaidā turpmāk kādu laiku mūsu un “Ivara” domas pareiza ceļa izvēlē sakrīt.

Nākamais ātrumposms ir viens no labākajiem līdz šim [SS3 Mökkiperä], tādēļ to pieveikuši, atgriežamies pāris interesantākajās vietās, kur taisām mākslu – fotografējam un filmējam mūsu auto kustībā.

...

Kad šis darbiņš ir padarīts, dodamies uz pēdējo no izvēlētajiem ātrumposmiem [SS22 Lankamaa].  Līkumošana mums nāk par labu – braucot pa šo ceļu ieraugām savādu priežu mežu, kas atgādina burkānu lauku. Spriežam, ka tie varētu būt ar radiāciju apstaroti burkāni, jo ir dikti lieli. Mums rodas iedvesma, parādās idejas un variācijas par metamajiem kaujas burkāniem, militārajiem burkāniem, kā arī starpkontinentālo ballistisko burkānu audzēšanas niansēm un to pielietojumu. No malas varētu šķist, ka esam saēdušies kaut kādas sēnes, bet mums ir jautri [varētu jau teikt, ka jautrība atkal sit Vilni, taču toreiz vēl mēs to nezinājām].

Vēl jo vairāk mūs piemeklē jautrība, lasot ceļazīmes un apdzīvoto vietu nosaukumus. Tā, piemēram, šķērsojam tādas apdzīvotības kā Laukaa un Kuusa. Gadās arī pārsteigumi. Kādā līkumā jau otro reizi dienas laikā pretī iznirst somu “rallists” ar savu ne tik mazo busiņu. Pirmajā reizē mūs līdzīgā veidā pārsteidza kāds Audi 100, kurš ceļu nemaz nemēģināja griezt, līdz ar ko mums atlika braukt pa grāvja kanti. Paldies tam tur augšā, ka viss beidzās laimīgi.

Kad esam izvingrinājušies pa ātrumposmiem, jau ir pienācis vakars un ir jāmēģina kaut ko apēst un iedzert. Jo sen jau nav darīts.  Tā kā nekādas pļavas mums ceļā negadās, pl.22:20 okupējam kādu autobusu pieturu.

A kur autobuss? Debesīs...

Ja vien šeit mums nebūtu nācies iepazīties ar pirmo no Somijas odu miljoniem, mēs justos gluži omulīgi. Otra lieta, kas centās mums sabojāt vakariņas, bija jau zināmais prīmuss “ŠMEĻ 2”. Pumpja gumijas blīve ir pateikusi “sveiki” un rezervē, protams, ka tāds nav. Nākas izgudrot to no jauna ar pieejamajiem līdzekļiem. Mums gan ir rezerves variants – moderns gāzes deglis. Kā galdu izmantojam pieturas soliņu, kur arī veicam ēdiena sagatavošanas darbības. Un, ja vēl uzturā piespiedu kārtā nebūtu bijis jālieto arī odus, vakars būtu izdevies.

Grāvējs "Prīmuss II. Gāze vs. bennja" drīzumā uz ekrāniem

Kārtīgi paēduši un salabojuši prīmusu, esam gatavi ceļam. Mums priekšā ir garāks pārbrauciens ZA virzienā, kuru esam nolēmuši pieveikt, lai nokļūtu tuvāk vietai, kur sāksim slēpņu medības.