Ziemeļu ekspedīcija. 1.diena

Lasīt no sākuma

Tā kā par interesantajām norisēm Igaunijas teritorijā līdz 25.jūnijam man ir visai skopas ziņas, tad sākšu ceļojuma atstāstu no Rīgas.

No saviem “dziļajiem laukiem” nokļūstot galvaspilsētā, ar daudzajām somām, kurās šķiet bija viss ceļojumam nepieciešamais, automašīna tika pamesta likteņa varā Aspazijas bulvārī pie uzticamās Rīgas policijas. Ar cerību viņu tur atrast pēc divām nedēļām. Tādā pašā izskatā. Mazliet naivi, vai ne?

Drošs paliek nedrošs, autobusa biļete tika iegādāta trīs dienas iepriekš, lai nebūtu negaidītu pārsteigumu izbraukšanas dienā. Jo zināms, ka Pērnavā kājām nokļūt dažu stundu laikā varētu būt gana sarežģīti. Ja vien jums nav 1000 kāju. Man joprojām tikai divas un tas dažkārt liek bēdāties. Transporta rezervācijas ziņā viss bija labi, jo to cilvēku skaits, kas kaut kādu iemeslu dēļ vēlējās apciemot Igauniju, bija visai ievērojams. Lielākā pasažieru kvoruma daļa bija jaunieši – poļu tūristu grupa, kuriem bija ne vien daudz bagāžas, bet arī paši autobusā radīja pamatīgu troksni, čalojot savā putnu valodā.

Šī brauciena posma pats sākums bija visai daudzsološs… Tad, kad autobusam vajadzēja sākt kursierēt pa maršrutu, izrādījās, ka šoferis to vairs nevar iedarbināt. Viņš veica trīs iedarbināšanas mēģinājumus, taču motors ietiepīgi klusēja un neizrādīja ne mazāko vēlēšanos darboties. Šoferis bija pietiekami neatlaidīgs, jo laikam jau tomēr gribēja šodien nokļūt Tallinā pie sava mammuča, tādēļ paķimerējies gar viņam vien zināmām autobusa „iekšām”, 12minūtes pēc grafikā noteiktā laika to „atdzīvināja”. Beidzot varam rullēt.

Nodomāju, ka zvanīt Pēterim ir vēl par agru [8:45], taču drīz pats saņemu viņa zvanu, kurā tiek vēstīts, ka viņš ar pārējiem „ekspeditoriem” jau atrodas Pērnavā. Taču tas nav saistīts ar vēlmi aplūkot vietējos vēstures un kultūras pieminekļus, ne arī tāpēc, ka pēkšņi viņiem būtu radusies nepārvarama vēlme apēst Pērnavas piena kombināta saldējumu [vai Pērnavā vispār ir piena kombināts?]. Agrā vizīte tika veikta nolūkā paviesoties viesmīlīgajos igauņu autoservisos. Iepriekšējās dienās, ciemojoties kādā Sāmsalas izcirtumā, esot sagandēta gāzes uzpildes pievadcaurule. Pievadcaurule ir caurule, pa kuru tiek pievadīta gāze. Gāze ir alternatīva degviela pierastajam benzīnam. Tāpēc, ka mums patīk sipt kapeiku, you know. Bet laikam jau es mazliet novirzījos… Tātad, noklausījies jaukās ziņas no Pētera, pacilātā garastāvoklī turpinu ceļu, jo esmu brīdināts par iespējamību, ka no Pērnavas mums visiem varētu būt jāizmet nelielu līkumiņu…līdz Valmierai. Pehe, kas tad mums, Pērnava un Valmiera uz globusa tak ir pavisam blakus.

Ceļā līdz Pērnavai vēlreiz sazinos ar Pēteri, taču informācija, par iespēju ceļot tālāk pa taisnāko maršrutu, vēl netiek apstiprināta. Tas, protams, ir visai aizraujoši, jo Valmiera jau sen nav redzēta.

Pēc izkratīšanās pa “lieliskajiem” Latvijas ceļiem un no robežstaba braucis pa nesaprotami gludo Estonian highway, 11:10 autobuss ieripinās starptautiskajā Pērnavas autoostā. Uzreiz jau pamanu nepacietīgo sagaidītāju pulciņu otrā ielas pusē, kas māj ar rokām tā, it kā vēlētos pacelties gaisā. Apkrāvies kā kamielis ar visām savām paunām šķērsoju ielu neatļautā vietā, jo esmu taču ārzemēs un neko no zīmēm un uzrakstiem nesaprotu. Patiesībā jau tas viss ir tik smags, ka man jau tagad ir apnicis visu nest, tāpēc izvēlos doties uz mašīnu iespējami taisnākā līnijā.

Ieraudzījuši daudzās somas un maisiņus, līdzbraucēji secina, ka viss nav tik vienkārši, ja reiz esi nolēmis braukt mazliet tālāk par Pārdaugavu. Man jau šķiet, ka viss automašīnā un šim ceļojumam īpaši gatavotajā jumta bagāžniekā nemaz nesatilps. Šī iemesla dēļ visa līdzpaņemtā un vēl klāt nākusī bagāža tiek kardināli pārkrāmēta [tas nozīmē, ka viss tiek izkrāmēts laukā un ēc tam iekrāmēts atpakaļ, nevis, ka procesā piedalās kardināls Pujāts].

Līdzpaņemto krāmu revīzija

Savukārt, lai nebūtu jāved līdzi pārāk daudz pārtikas, tiek smērētas pirmās „ekspotīcijas” maizītes. Daļu pārtikas no mašīnas motora pārsega mēģina aizstiept zaglīgs igauņu zvirbulis, kuram drīz uzrodas arī līdzzinātāji baložu izskatā. Rij viņi tā, it kā Igaunijā būtu bijis atomkarš un nu iestājies bads, tomēr kaut kas tiek arī mums pašiem.

Lits varblane (*suka, zvirbulis)

Kad esam uzkoduši un visu sastampājuši bagāžas nodalījumos, salonā vēl paliek nedaudz telpas četru rumpīšu „dzīvei”. Ar uzdzīvi gan ir tā pašvakāk. Autoservisa un Valmieras jautājums joprojām ir aktuāls. Apskatāmies prāmju kustības sarakstu [jo Helsinki mūs vilina vairāk, nekā Valmiera] un secinām, ka pusdienlaikā mēs Tallinā vēl nebūsim. Līdz ar to kļūst zīmīgs un turpmākajā ceļā bieži tiek atkārtots teiciens, ka „uz prāmi 13:00 mēs laikam gan nepaspēsim”…

Lai tomēr notiktu kaut kāda kustība [vai vismaz veiksmīga tās imitācija], dodamies uz jau iepazīto igauņu autoservisu, kurš ir „ar specializāciju” auto gāzes sistēmās. Atstāstītais par rīta agrumā šeit piedzīvoto gan liecina, ka viņu specializācija, ja dabā tāda vispār eksistē, ir ļoti lēna. Neskatoties uz savu problēmu, „meistari” bija spējuši daļēji automašīnu salabot, pie reizes arī pazaudējot gāzes uzpildes vārsta atsperi. Otrās vizītes laikā igauņu „skripīši” vēlreiz nodemonstrēja savu virtuozitāti auto remonta lietās un pieredzes bagātākais meistars pazudušo atsperi atrada. Un tās identitāti apliecināja pēc smaržas… Tas viesa cerību, ka vismaz šodien uz Valmieru mēs nedosimies. Pēc saimniecības preču veikala apmeklējuma, kur tika iepirktas divas trūkstošās stiprinājuma skrūves [un vēl kādas 48 liekas], gāzes uzpildes ventilis tika saskrūvēts pašu spēkiem turpat stāvvietā.

Neizpaliek arī igauņu nacionālo īpatnību apspriešana. Zinot viņu visai ātro dabu [ko pierādīja arī servisa darboņu lēnā “šaudīšanās” apkārt], mēģinām izdibināt, kāda būtu igaunim raksturīga pārvietošanās „panikas ātrumā”. Veikuši dažas kalkulācijas noskaidrojam, ka tas, kas igauņiem „ir prātam neaptverami ātrāks par kreisēšanas ātrumu”, latvietim analoģiski noteikti būtu „viegla pastaiga”.

Lai izbaudītu sava darba augļus un veiktu ventiļa testu, dodamies uz gāzes uzpildes staciju. Tajā lepni veicam pirmo uzpildi par apmēram 1,50 Ls. Tas gan no malas izskatās aizdomīgi, taču „mums tā vajag”. Mūsu entuziasms nedaudz saplok, kad pēc uzpildes pistoles atvienošanas, ventilim pasprūk „purkšķītis” [visai skaļš un smacīgs gāzes mākonītis]. Pīpēšana šādā brīdī būtu gluži nevietā… Remonta un profilakses nolūkos Pēteris pielieto visiem zināmo „ventiļa pabakstīšanu ar skrūvgriezi”. Tas palīdz. It kā. Pabraucam mazliet nostāk no uzpildes stacijas, lai neradītu aizdomas par to, ka mēs vēlamies veikt gāzu uzbrukumu Igaunijas neatkarībai. Tad Pēteris veic atkārtotu ventiļa „datordiagnostiku”, izmantojot turpat dabūto kanniņu ar ūdeni un līdzpaņemto šampūnu “Galva un Pleci” [tb, Head & Shoulders].

Subaru "šampūndiagnostika"

Ufff, viss ir daudzmaz kārtībā, smirdoņa vairs laukā nelaužas. Pēc ventiļa profilakses uztankojamies „kā pieaugušie” un varam gāzt uz Tallinu, kur mūs gaida „prāmis plkst.13:00, uz kuru mēs tāpat laikam nepaspēsim”… Ap plkst.12:40 atstājam viesmīlīgo Pērnavu un dodamies uz Igaunijas galvaspilsētu, no kuras it kā esot iespējams nokļūt pie vēl karstasinīgākajiem somiem. Tie, kas ir brīvi no stūrēšanas [un tādu ir vairākums] pacilātā noskaņojumā atļaujas pagaršot malku itāļu grapas.

Ievērojot mūsu Forestera jumta bagāžnieka radīto „aerodinamiskā kubika” vēja pretestību, nolūkā ietaupīt degvielu [kārtējo reizi lasi – stāties dzimumattiecībās ar kapeiku], izmantojam veco latviešu joku ar braukšanu Schenker fūres aizvējā. Tā kā mūsu priekšā braucējs mūs „cietajā sakabē” aizved līdz pašai Tallinai, secinām, ka „viņš noteikti brauc leģendu”. Jo kas gan var būt labāks par TĀ darīšanu ar smago fūri, kuras piekabē noteikti nav nekā cita, kā lielveikalam paredzēta tomātu krava… Kāpēc tieši tomāti? Bet kāpēc nē? [hā, hā, šeit mēs , iedzēruši grapu, pusi ceļa smejamies kā negudri]

Schenker tomaten...

Nokļūstam Tallinā nedaudz pēc plkst.14:00 un secinām, ka „uz prāmi 13:00 mēs laikam gan nepaspēsim”, jo tas jau ir ceļā. Lai nu kā, mums vēl jāpadara mazie darbiņi. Un viens no tādiem ir – atrast Betona ielu 3, jo tur ir pēdējā mums pieejamā gāzes uzpildes stacija. Pirms ceļojuma jau tika konstatēts, ka Somijā LPG kā šķira vispār nepastāv. Būs vien jāiztiek. Betona ielu izdodas atrast salīdzinoši ātri, arī gāzi dabūjam. Pēc uzpildes atkal seko Pētera deja ar skrūvgriezi pie ventiļa. Bet „vissirlabi.ee”. Kamēr pildam degvielu, ievērtējam arī Tallinas jaukumus.

Mazliet Tallinas

Ostā pieripinām pie D termināla, cerot, ka tas būs īstais. Parkošanās importa zemēs nav mūsu stiprā puse, tādēļ kārtējo reizi neko nesaprotam no apzīmējumiem un „aizmirstam” par stāvvietu samaksāt. Sev par mierinājumu apgalvojam, ka auto evakuators drīzāk sapīsies meistarībā, nekā dabūs mūsu „aerodinamisko kubiku” prom no stāvvietas piespiedu kārtā.

Termināla kasēs noskaidrojam, ka arī Igaunijā darbojas vecais labais likums, ka pirms „nākamā” prāmja, neviens cits prāmis nekursē [un uz prāmi pl.13:00 mēs tā arī nepaspējām]. Arī pie biļetēm nemaz tā uzreiz arī netiekam, jo te taču būs jāpārkāpj robeža, bet Pēteris un Līva tālredzīgi ir atstājuši savas pases automašīnā un dabū iet tām pakaļ. Te tev nu bija Šengena… Turpinām biļešu iegādi ar otro piegājienu un pieļaujam kļūdu. Jau kuru reizi esam bezgala godīgi unatzīstamies, ka mūsu auto ir augstāks par 180cm [kopā ar dizainparaugu – jumta bagāžnieku. we love this stuff ❤]. Rezultātā kasiere, kā pirmajā randiņā mīļi smaidot, no mums noplēš vēl vienu „ādu”. Jau vēlāk uz prāmja izrādās, ka šāda godīguma izpausme ir bijusi lieka greznība.

Nākamais mums derīgais prāmis atiet pēc vairāk nekā trim stundām [damn, nu kāpēc gan mēs nepaspējām uz prāmi 13:00?!?!?], tādēļ mums ir daudz brīva laika. To saturīgi pavadām pie ostas akvatorijas, vērojot dzīvīgo prāmju satiksmi, ēdot saulē sasilušu desu, kā arī fotografējot tuvumā pozējošos putnus un citus elementus. Tā nu mēs beidzot sagaidām arī savu prāmi, kas izrādās liels kā valdības māja un zaļš kā salātu lapa. Uz tā sāniem mazmazītiņiem burtiņiem greznojas cēls nosaukums „Star”.

Toutalī kewl šip

Kad uzbraucam uz auto klāja, tad arī secinām, ka esam „apčakarēti”. Tiekam aizstūrēti pie visām pārējām automašīnām un līdz griestiem mūsu auto nesasniedz vēl krietnus 20cm… Kaut kā stulbi sanāca. Pasažieru klājā atrodam un „piesavināmies” vienu mīksto mēbeļu stūrīti, lai mums būtu ērti. Prāmis izgrozās no ostas un strauji uzņem ātrumu. Palieciet sveiki, dārgie biedri igauņi! Laiks ir saulains un patīkams, nedaudz vējains, taču ne auksts. Arī viļņi ir pavisam nelieli, tādēļ kuģojam „pēc grafika”.

Bye, bye Tallinn! (*Baibai? Kāpēc tieši viņai?)

Nedaudz paburamies ar kartēm, apspriežot, ko un kā darīsim tad, kad nokļūsim Somijā un tad Pēteris un Līva uz mīkstajiem krēsliem atdodas miegam, kuru viņiem neizdevās izbaudīt, esot Igaunijā.

Relaxxx tūre

Mēs ar Enj vēl pabildējam ūdeni un guļošos līdzbiedrus un tad arī nedaudz atpūšamies. Ar milzīgu atvainošanos un dziļu nožēlu balsī kapteinis pa skaļruni dara zināmu, ka prāmis Helsinkos ieradīsies ar nokavēšanos. Kavēšanās apmērs…5minūtes. Gandrīz jau sākam stresot un prasīt naudu atpakaļ.

Ar visu ieplānoto nokavēšanos beidzot esam somiešu valstības galvaspilsētā, kas mūs sagaida ar nelieliem sastrēgumiem, galvenokārt no Igaunijas importētās satiksmes dēļ. Sākot braukt pa Helsinku ielu labirintu, nedaudz sastrīdamies ar mūsu līdzpaņemtā Tomtoma „Ivaru”. Mums zūd ticamības moments viņa stāstītajam, tādēļ braucam pa pilsētu, izlīkumojot dažus liekus kliņģerus. Nākas kaut ko nedaudz arī neievērot. Taču kamēr lēnie somi kaut ko spēj saprast un noreaģēt, mēs jau esam tikuši cauri Helsinkiem un Vantaa, lai dotos uz mūsu nākamo pieturas punktu – Tamperi [kāpēc man šķiet, ka šai pilsētai ir kaut kāda saistība ar pamperiem?].

Kad beidzas Helsinku „lielā civilizācija”, piestājam vienā no ceļmalas benjtankiem, lai paēstu vakariņas „kamēr vēl gaišs”. Stulbie mucā augušie latvieši. Ja vien mēs būtu zinājuši, ka turpmākās divarpus nedēļas mēs aizmirsīsim, ko nozīmē vārds tumsa un kā tas izskatās… Pēteris iedarbina baisa paskata prīmusu uz kura sāniem kirilicā rakstīts, ka viņu sauc „Šmeļ 2” un drīz vien mums ir dienišķā tūristu pārtika – ātrie makaroni un kafija [ar cukuru! Kafija, ne jau makaroni].

Sinhronā vakariņu gatavošana

Tā kā mēs uz Finlandiju esam atveduši arī Līvas vainadziņu [Jānusu svinības Sāremā taču bija], tad tiek nolemts to nokabināt no aizmugurējā logu tīrītāja un iekarināt eglē. Lai ir skaisti. Tāpēc tas tiek arī fotografēts. Ar kādu piekto reizi arī viss izdodas. Vainadziņš eglē, bilde fotoaparātā.

Paliec sveiks, vainadziņ!

Pēc kāda brītiņa esam ieturējušies un parādījuši vietējiem sevi [mums garām vairākas reizes patraucas trakie somu jaunekļi ar saviem divriteņu krosa pļerdakiem], un plkst.22:20 gatavi iekarot teiksmaino somu zemi. Tiek sakravātas mantas, bet es sāku pierakstīt pirmos ekspotīcijas iespaidus. Pēteris to nevar izturēt un vairākas reizes atskan: „Eu, nu braucam?!” Tas bija sākumā. Vēlāk jau viņš pie rakstniecības izpausmēm pierada.

Pa dienu ir daudz kas noticis, nu jau ir salīdzinoši vēls. Jocīgākais, ka miegs nemaz nenāk, tādēļ nomainu Pēteri pilota krēslā un pa gludu un pustukšu autostrādi virinām uz Tamperi, jo „mums tur vajag”. Tamperē ierodamies ap plkst.1:00 naktī, un tā kā šī jau ir uzskatāma par jaunu dienu, tad par to tiks stāstīts nākamajā daļā.