Pamodos bez sāpēm plecos, atguvies no vakardienas laivu brauciena un pārējām ūdens izpriecām. Pirmais uzdevums – braukt uz mežu un meklēt mašīnas numurzīmi. Sameklēju grābekli un devos ceļā.
No sākuma piestāju pie Cimeļupes vēl veselās caurtekas un ieraudzīju, ka kopš vakardienas ūdens līmenis ir pakāpies turpat par pusmetru. Tas nozīmē, ka tuvākajā laikā arī šeit var draudēt ceļa izskalošana. Labi, ka tuvumā nav nevienas mājas, kuru tas apdraudētu. Tālāk dodos apraudzīt mūsu vakardienas sasniegumu – tās pašas upes izskaloto ceļu. Olalā, kas te par skatu pavērās. Vakardienas straumīte pāri ceļam jau ir pārtapusi pamatīgā upē. Tagad vismaz ir skaidrs straujā ūdens līmeņa kāpuma iemesls [klikšķināt uz bildes, lai redzētu pilnā izmērā].
Es atstāju šo vietu, lai dotos dziļākos mežos un atkal jau nonāku slapjajās krustcelēs.
Tā kā šī bija viena no pirmajām peļķēm, sāku meklējumus šeit. Udens nebija saduļķots un jauki spīdēja saule. Un tavu laimi, tepat zem ūdens jau es pamanīju rēgojamies kaut ko ļoti pazīstamu.
Šaubu nav – tas ir tieši tas, ko es meklēju. Gremdēju roku ūdenī un velku laukā savu laimīgo lozi. Nu vismaz sirds mierīga, ka nebūs lieki izdevumi par numurzīmes atjaunošanu. Mazliet salocīta ir, bet tas ir nieks. Galvenais, ka ir. Uztaisu nelielu peļķu atvadu šovu un palēnām dodos atpakaļ.
Pārmaiņus pa ceļam vēl ievērtēju dzīvo dabu – kādu tikko no ūdens izlīdušu ķirzaku un taureni, kas priecājas par savu ēnu.
Atgriezies mājās, padzirdēju, ka notikusi kārtējā ūdens līmeņa paaugstināšanās Gaujā. Jāizmanto izdevību, ka ir brīvs laiks un jābrauc novērtēt. Pirmā apsekotā vieta bija krogs “Korande”, kura stāvlaukums tagad izskatās drīzāk pēc nelielas ostas.
Melīgais ūdens līmeņa rādītājs vēstīja, ka Gaujā ūdens līmenis ir nepilni 216cm, kaut gan vēlāk izlasīju oficiālo versiju, kas vēstīja, ka šodien tas ir 223cm virs normas.
Izbraucu slaidu loku pa “Korandes” stāvlaukumu un pārcēlos uz Gaujas labo krastu. Tur pamanīju VUGD mašīnas un LNT filmēšanas grupu, kas tikko bija izbraukuši pa applūdušo “Gaujas” vasarnīcu un dzīvojamo māju teritoriju. Taču jautrības sākās turpat pie vietējā veikala. Upe ir pacentusies un zem autoceļa A1 esošo gājēju tuneli pārvērtusi par nelielu upīti.
Pabraucu vēl tālāk dzelzceļa stacijas “Gauja” virzienā, kur vispirms nācās šķērsot divas kārtīgi pārplūdušas vietas uz ceļa, līdz pie vasarnīcu teritorijas jau tā lielais ūdens bija kļuvis vēl lielāks. Tālāk braukt nebija jēgas, lai turpat arī nepaliktu. Tāpat jau bija jātiek garām “ķieģelim”… Pie tam pretī pa ceļu kāds brauca ar laivu. Kad laiva pabrauca tuvāk, es tajā sazīmēju Arni [tas, kurš mcenroy]. Tā nu abi, stāvot ūdenī, nedaudz papļāpājām par plūdu apmēriem un citām valstiski nozīmīgām lietām. Plūdus biju aplūkojis, vēl tikai viena neliela bildīte, kur redzamas applūdušajā vasarnīcas dārzā ziedošās sniegpulkstenītes [laikam jau tagad viņas vajadzētu saukt par ūdenspulkstenītēm].
Atceļā pie aizliedzošās ceļa zīmes bija sapulcējušies vairāki skatītāji. Ieraudzīju, ka ir arī amatierfotogrāfi, tāpēc “nostrādāju” uz publiku – laidu cauri lielajai peļķei ar pilnu klapi, lai kārtīgi šķīst. Žēl vienīgi, ka nenoreaģēju un uzreiz nesarunāju, lai vēlāk iedod kādu bildi. Būtu vēl bijuši pazīstami…bet kur viņus tagad atradīsi.
Mājās veicu sabiedriski derīgu darbu mašīnas salona uzkopšanā, kā arī pieliku baroties moča akumulatoru. Kad tas bija nedaudz uzlādējies, mēģināju savu Aprīļa zirgu dabūt pie dziesmas. Ne uzreiz, taču motorīts sāka bubināt. Uzsildīju motoru līdz darba temperatūrai un…ko tad tur vairs žāvēt – jāizlaiž kādu līkumu, lai atzīmētu sezonas uzsākšanu. Tas arī veiksmīgi tuvējos meža ceļos tika izdarīts. Vienkārši prieks pēc ziemas pārtraukuma uzsēsties uz rūcošā divriteņa. Tagad jāsāk gatavoties intensīvākai motosezonai, jo saistībā ar šo jāiegādājas un jāsakārto vairākas lietas…
JSP
