Sagadījās, ka 28.augusts ir piespiedu brīvdiena, kad mani darbā neviens nevēlas redzēt. Kur nu vēl maksāt… Diena izskatījās varen jauka – saule bliež kā vasarā. Vēl arī sarakstā iebirusi krietna deva jauno slēpņu, kurus it kā neviens nav atradis. Kārdinājums, tāpat kā attālums, ir salīdzinoši liels. Iebļauju ģeočatā, ka varētu tā kā kaut kur un kaut ko, bet atbildes nav. Citiem jāstrādā. Savācu panckas, lecu mašīnā un rullēju. Mērķis – Ape un viskautkas pa ceļam.
Startēju apmēram pusdienlaikā, iepriekš gan nodrošinot sevi ar kalorijām. Laika limits ir līdz 19:00, kad vajadzētu paspēt atpakaļ uz ikgadējo klases salidojumu. Gandrīz svēts pasākums, you know.
Pirmā pietura Līgatnē [Ligatnes klintis]. It kā jauns slēpnis, bet man nezināmu iemeslu dēļ pat internetā nācās to “pameklēt”. Publicēšanas datums uzrādīts 2009.gada 4.janvāris?! Lai nu tā būtu. Ceļš labi zināms, jo varenais pazemes bunkurs jau iepriekš ir apmeklēts. Novietoju savu ģeotransportu nieka 190m no slēpņa koordinātēm. Tālāk “pēc azimuta”. Nevarētu teikt, ka tas ir visai viegli, taču kaplēt bietes karstā vasaras dienā noteikti ir krietni grūtāk. Palēnām tuvojos slēpņa vietai un tagad man ir jākāpj uzkalnā. Biezais mežs ar savu skujotni un lapotni dara savu. Uzkāpis kalna galā secinu, ka mans GPS uztvērējs tagad liek atkal kāpt lejā. Tā riņķoju pa mežu labu laiku. Apraksts ir izlasīts, norāde arī zināma, bet atrast neizdodas. Man jau ir karsti. Prātā sāku pārcilāt lamuvārdu krājumu, kas varētu noderēt, ja būs jādodas prom bez nekā. Riņķojot ap vienu noteiktu vietu, beidzot izdodas saskatīt kaut ko aizdomīgu. Papētu rūpīgāk, jā ir. Aizveru lamuvārdu vārdnīcu un mēģinu no slēptuves izdabūt konteineri. Damn! Kārtējā saldējuma kaste.
Iekšā slapja salvete [wtf?] un TB [Travel Bug, jeb ceļotājs]. Viesu grāmatas nemaz nav, tikai kaut kādas karšu izdrukas aizdomīga paskata nehermētiskā maisiņā. Pierakstos uz lapas, savācu TB un izmetu no slēpņa salveti. Klusībā čortojos par īpatni, kas ir atradis 35 slēpņus un izliek visādi citādi foršā vietā tādu mēslu. Dodos atpakaļ uz auto, kur uzreiz arī reģistrēju savus atradumus. Protams, lielākais izbrīns ir par TB – tas pēdējoreiz piereģistrēts kaut kādā amurikāņu zemes nekurienē [atkal jau wtf?]. Gatavais posts ar tiem slēpņotājiem, kas paši nesaprot, ko dara. Ierakstu savu sāpi virtuālajā viesu grāmatā un dodos tālāk.
Pa ceļam rodas doma izmest līkumu caur Cēsīm, kur arī parādījies jauns slēpnis, taču zinot, ka tur tuvumā “saimnieko” mediamaster_LV, šo domu atmetu. Došos labāk pa taisnāko ceļu uz Api. Labāk zīle rokā… nekā pīle zem gultas.
Kad esmu pabraucis garām Grūbes HES, apstiprinās manas aizdomas, ka visi jaunie slēpņi nemaz nav iekopējušies manā GPS aparātā. Ceļmalā tiek veikta pārbaude un korekcijas, un kas tad tas? Izrādās, ka esmu apstājies turpat netālu no Opekalna baznīcas. Tas ir viens no maniem ceļamērķiem, tāpēc dodos slēpņa meklējumos. Man par pārsteigumu koordinātes aizved uz kapu sētas stūri!? Sāku jau domāt – ehh, kas ar mani, kas ar mani. Zināms, ka īsti slēpņotāji jau aprakstus nelasa. Esmu pa pusei īsts, tāpēc apsēžos pie dotāra un tomēr izlasu. ^#@*&#! Kārtējā mistērija-histērija, kas slēpjas zem parastā slēpņa sejas. Kaut kas jāsaskaita un tad tikai jāmeklē. Ar skaitāmo it kā viegli tieku galā, bet…norāde ir “no alejas sākuma”. Es jau neesmu muļķis, augstās skolās arī esmu solus deldējis. Zinu, ka visam dzīvē ir savs gals, tikai desai to ir divi. Tāpat arī alejai, in general, tomēr ir divi sākumi un divi gali. Meklēju no tā, kas man tuvāk, un nekā. Turpinu meklējumus no otra gala – rokā ir. Un neviens vēl nav viesu grāmatu paspējis saķēpāt. Tas labi. Atstāju slēpnī Līgatnē izcelto TB, jācer, ka tagad ar viņu viss būs kārtībā. Atgriežos mašīnā un konstatēju, ka Alūksnē abi jaunie slēpņi jau ir “krituši”. Tas nav tik labi. Bet man arī šai pusē vēl ir ko “darīt”, tāpēc Alūksne no apmeklējamo vietu saraksta viegli tiek svītrota.
Nākamais slēpnis ir ar daiļu nosaukumu “193 km”. Sapriecājos, ka to jau laikam var atrast, neizkāpjot no mašīnas. Uz vietas gan izrādās, ka tā tomēr nav. Izkāpju uz vecās Pleskavas šosejas, pagrozos ap antīko kilometru stabiņu, tomēr pēc tam sekoju koordinātēm un netālu atrodu arī slēpni. Autors Chekists [to der iegaumēt, kad dosieties meklējumos], izpildījums stipri viduvējs – salocīta papīra lapa uz kuras ķeburainā rokrakstā uzrakstīts slēpņa nosaukums, plastmasas kastīte, kurai īsti neturas virsū vāks. Kā teiktu kāds mans paziņa “trīs, ar krustu”…
Mazliet pavizinājies pa ielāpiem klāto veco šoseju nonāku Kornetos. Pabrīnos par šīs apdzīvotības nosaukumu un nogriežos uz grantenes, lai sameklētu Drusku (Kornetu) pilskalnu. To pat īsti nav jāmeklē, jo viņš kā liela pumpa uz sejas slejas debesīs pašā ceļa malā. Nopūšos, ka atkal jau jākāpj un dodos augšup. Par spīti kāpienam augšā paveras ārkārtīgi skaists skats, kas sniedzas pāri pakalniem vairāku desmitu kilometru tālumā. Pēc slēpņa gan nākas iet vēl dažus simtus metru, lai biezoknī parakņātos pa vecām lapām un atrastu jau kaut kur redzēto “plastic box” ar salocīto papīra labu [jā, jā, autors ir tas pats Chekists].
Turpinu tālāko ceļu Kornetu gravas virzienā. Pār pakalniem ejošais šauri līkumotais ceļš ir vienkārši super! Ik pa brīdim var sajust iekšējo orgānu neapmierinātību ar straujo augstuma maiņu. Brokastis gan laukā neprasās. Tas jau atkal ir labi.
Līdz gravai neaizbraucu, jo slēpnis ir turpat ceļmalā un man ir jāievēro kontrollaiks. Gan jau varēšu atbraukt un pabrīnīties virsū tiem zemes caurumiem arī citreiz. Par slēpni varu tikai pateikt, ka autora segvārds sākas ar Ch…
Mazliet ieskatos kartē, lai izvēlētos tālāko maršrutu un tā nu dodos skatīt Zviedru naudas akmeni. Piebraucu līdz slēpnim aptuveni 140m, ceļš šaurs, stāvvietas nekādas nav. Nospriežu, ka te jau nevienam nevajag un atstāju mašīnu uz ceļa. Slēpni atrodu ātri, vieta skaista – pilnīgs klusums un blakus esošais ezers gluds kā spogulis. Pats akmens arī tā neko. Tāds paliels olītis. Ak jā, Chekista slēpnis.
Manas ģeogrāfiskās navigācijas iemaņas saka, ka jāturpina braukt pa to pašu ceļu, lai nokļūtu līdz nākamajam slēpnim pa īsāko maršrutu. Drīz vien ieraugu brīnumaini noformētu “meža zīmi”
Tā kā ar Subaru laikam gluži neizskatos pēc velosipēdista, nodibinu sev servitūtu [lai kāda tūta tā arī nebūtu] un droši braucu tālāk. Nekas briesmīgs nenotiek, neviens ar bisi un dakšām virsū neskrien. Godīgi un lēnām nobraucu gar kaut kādu privātmāju, bet protestētājus tā arī nemanu. Nav nemaz slikti.
Man jāatgriežas uz lielceļa un tā vien izskatās, ka turpmāk būs tikai ātrā pārvietošanās. Bāc! Tas vakars nāk virsū kā traks, kur gan palika visas tās stundas? Atgriežos tur, kur jau šodien biju – apsveicināties ar Grūbes HES. Viss notiek ātri un bez liekiem kavēkļiem. Viesu grāmatā atkal esmu pirmais un ierakstu sveicienu Pēcim [kas zina, varbūt viņa HES].
Beidzot nonāku arī līdz Apei, kur mani [iespējams] gaida vēl trīs jaunie slēpņi. Sākumā apciemoju Dižvītolu, kas vītolam [un šeit es nekādā gadījumā nedomāju Jāzepu Vītolu] patiešām ir monstrīgi liels. Slēpņa vieta ir oriģināli sagatavota, par ko irprieks. Arī šeit esmu pirmais. Atstāju slēpnī līdzpaņemto TB [motociklistu], jo tematiski viņš te iederas. Turpat pāri pļavai ir Apes mototrase.
Tikai 900m attālu no šīs vietas ir Raganu klintis, kas ir mans nākamais “apskates objekts”. Man pat ir gumijas zābaki, jo es visā visumā esmu slēpņošanai ļoti sagatavots vīrietis. Diemžēl, ar maniem ūberskaistajiem kamuflāžas gumpīšiem ir par īsu. Tai nolāpītajā upē kāds ir salējis par daudz ūdens. Kamēr es mēģinu kaut ko izveidot, lai nokļūtu turkurmantagadvajag, aiz līkuma parādās mušiņmakšķerētājs [šo sarežģīto nosaukumu es zinu, jo protu arī lasīt visādas gudras grāmatas par makšķerēšanu]. Es skatījos aizdomīgi uz viņu, viņš skatījās aizdomīgi uz mani. Pavicinājis savu bada pātagu lejup pa upi, viņš pat man redzot atlaida vaļā tikko noķerto zivi [vai es tiešām izskatos pēc kaut kāda inspektora?]. Kamēr stāvu krastā un gaidu, manā telefonā ielien Pēteris. Kā stāsta, netālu no manām mājām mēģina noķert Fish slēpni un ir noslīcinājis savu GPS. Noderētu mana palīdzība, taču uz jautājumu “Kur tad tu tagad esi?” saņēmis atbildi “Es esmu Apē”, Pēteris ar garlaicīgu “Ak Apē…nu tad jau neko” no manīm atvadās. Pēc aptuveni 20 minūtēm mans darbības lauks bija brīvs, un uzlocījis bikses, devos bridienā bez zābakiem. Atceļā no slēpņa vietas tik tikko nepazaudēju līdzsvaru. Varēju skaisti ielikties upē garšļaukus [Normi un Pēteri, nemaz neceriet! GPS un telefons bija nolikti krastā].
Tikai nedaudz apšļakstītās drēbēs devos iekarot nākamo slēpni Pundrupriede [kas, manuprāt, ir radniecīga pundurpriedei, bet varbūt arī nē]. Priede gozējas tādas kā pļavas/tīruma gandrīz pašā viducī. Mazpilsētā un dienas gaismā doties aplūkot vientuļi augošu koku laikam gan izskatās mazliet amizanti, bet tā jau ir pierasta lieta. Uzvelku lietišķo seju un eju “pētīt”. Atrodu arī vārnas ligzdu un pašu konteineri. Mazliet papukojos par konteinera atrašanās vietu, bet tomēr darāmais ir jādara. Viesu grāmata tīra, kā no veikala nākusi. Esmu apmierināts, ka sanāca tik ražīga diena un pošos tālāk. Vai arī tuvāk [uz mājas pusi].
Ne pārāk tālu no lielceļa atrodas Kalamecu-Markuzu gravas un Zvārtavas muiža, kur arī ir slēpņi, taču ar laikiem ir pavisam švaki. Jāsteidzas. Tāpēc izvēlos mazāko no sāpēm – paņemt vēl vienu slēpni, kas ir vistuvāk ceļam. Tā nu piebraucu pie Mēru [nāvīgi skaists nosaukums, vai ne?] muižas, kas laikam vienlaicīgi izpildās kā skola. Vietējā jaunatne kāpj kokos un spēlē futbolu, bet es ar savām darbībām vieņiem neesmu redzams. Slēpnis padodas atrašanai viegli.
Vairāk laika meklēšanai nav, jo pasākums jau drīz ies vaļā, bet man vēl jābrauc 100+ km [labi, ka pa lielceļu]. Ražīga diena ar 11 slēpņiem un sešiem FTF tai skaitā.
Kopējā statistikā atvērta jauna lappusīte, esmu pārkāpis 900 atrasto slēpņu robežu.
JSP
