Jā, pavakariņojām un faktiski esam pirmsstarta pozā. Mūsu mugursomas ir nežēlīgi piestampātas, lai mēs būtu sagatavoti visiem dzīves gadījumiem. Tāpēc arī tās sver vairāk par 20kg katra. Ko tieši tas nozīmē, sajutīsim nedaudz vēlāk. Tagad, kad viss ir sakravāts, atstājam mašīnu turpat pie lidostas, bet paši nostājamies ierindā pie improvizētiem “vārtiem”, no kurienes sākas ceļš uz Kinnarodden.
Patiesībā jau nekāda ceļa nav. Ir tikai karte ar norādēm. Dabā šīs norādes izpaužas īpašos akmeņu krāvumos pakalnu galos. Bet šeit arī nedaudz jāuzmanās, jo ir daudz viltus krāvumu, un kļūdoties viegli ir noklīst no ceļa un apmaldīties. Teiksiet, kā gan var nomaldīties, ja apkārt nav neviena koka? Ticiet man, var.

- Mirklis pirms starta
Uztaisījuši kopbildi, bez īpašas kavēšanās, lai pēkšņi nepārdomātu, dodamies ceļā. Pulkstenis rāda 1:50, bet laukā, protams, ir gaišs. Esam apņēmības un spēka pilni, lai mierīgā solī sasniegtu galamērķi pēc 8 stundām, jo nekas nereāls taču tas nav. Kas tad tas ir – nosoļot pāris desmitus kilometru… [šis naivums mums dārgi maksāja].
Pats ceļa sākums nekādas grūtības nesagādā, jo vienkārši jākāpj lēzenā kalnā vairāki simti metru līdz pirmajam akmeņu krāvumam. Patiesībā taisnā līnijā līdz mērķim [un arī ģeoslēpnim GCJNWJ "Nothing But Stones"] nav tie 23km, bet krietni mazāk. Tomēr taisnā līnijā aiziet faktiski nav iespējams. Nē, ir iespējams gan, taču tas prasītu milzum daudz laika un spēku. Pirmkārt, šķērsojot ne tik mierīgo kalnu upi. Bet, otrkārt, kalni piekrastē ir augstāki, stāvāki un ieplakas starp tiem – dziļākas. Tieši tāpēc ceļš ir izvēlēts pa apvidu, kas ir kājāmgājējiem saudzīgāks. Jo ne ar ko citu pārvietoties šeit nevar. Ja nu vienīgi ziemā ar kādu ziemeļbriežu pajūgu, vai sniega motociklu.
Bet mēs vēl kāpjam pirmajā kalnā, dzenam jokus un ar acīm meklējam akmeņu krāvumu. Kalna galā vēl atskatāmies uz Mehamn pilsētu un lidostu. Mūsu mašīnīte stāvvietā izskatās pavisam maziņa. Akmeņu krāvums nav vis pašā pirmajā kalnā, bet nedaudz tālāk, kur mēs apkārt jau redzam vairs tikai augstienes kalnus. Pagaidām jāiet vietām pa salīdzinoši gludu akmeņainu segumu, kas citviet klāts biezām sūnām, zāli un sīkiem krūmājiem. Akmens pamatnes dēļ vietām izveidojušie tādi kā mikropurvi, kurus jāapiet, lai pamatīgi nesamērcētos.
Pirmie kilometri ir diezgan ciešami. Ciešami, bet ne viegli. Tāpēc, ka jāpierod skatīties zem kājām un turēt līdzsvaru, jo smagās mugursomas to vien gaida, lai rastos izdevība kādu no mums apgāzt. Taču mēs spītīgi turamies. Sākumposmā atpūta ir vairāk formāla, jo nekādu grūtību vēl nav.

- Viena no pirmajām atpūtām. Pl.3:37
Pirmais nopietnākais pārbaudījums sagaida kādā 4.km, kad mums ir jāforsē jau minētā kalnu upe. Maršruts izveidots tā, lai upe būtu jāšķērso apvidū, kur to bez lielām sāpēm var izdarīt [upe šeit ir kādus 4-5m plata], nedaudz samērcējot kājas un neradot draudus savai dzīvībai. Veselībai gan…[auksti]
Pie upes grupa sadalās. Pēteris Līva un Enj izvēlas to šķērsot vienā vietā, bet es paeju nedaudz uz augšu pa straumi, cerībā atrast šaurāku un seklāku vietu. Šaurāku vietu atrast izdodas, bet daudz seklāks gan nav. Drīzāk dziļāks. Bet to es no tālienes salīdzināt nevaru.

- Enj priecājas par “silto” ūdeni. Pl.4:23
Pāriet pāri upei nav nemaz tik viegli, ja tevi visu laiku cenšas nogāzt mugursoma. Bez tam rokās ir zābaki, bet kājas [basas] līdz ceļgaliem atrodas ledaini aukstā ūdenī, kas ar lielu spēku gāžas uz jūru. Prasmīgi balansējot, izdodas tikt pāri. Apsēžos uz akmens un kājās, kuras ir nosalušas un izliekas pavisam kā svešas, uzvelku zeķes un zābakus. Kad asinis atsāk riņķot pa ekstremitātēm, sajūtas ir dievīgas. Uzskrienu blakus kalnā, apsēžos un gaidu pārējos. Tālumā redzu, bet viņi ilgāku laiku nenāk. Šķiet esmu ieraudzījis nākamo orientieri, taču, lai pārbaudītu, kartes man nav [tā uz visiem ir tikai viena].
Turpmākais ceļš pamazām mūs ved augstāk kalnos. Katrs nākamais šķērsojamais kalns ir aizvien augstāks [lai gan pagaidām neesam augstāk par 150m virs jūras līmeņa] un akmeņaināks. Drīz skatienam atklājas sniega vāli.

- Pirmais daudzais sniegs. Pl.5:21
Ja pašā sākumā vēl priecājamies par ainavām un sniegu, gan viens, gan otrs drīz vien kļūst par apgrūtinājumu. Pārvietošanās ātrums nav diez ko liels, jo mazi akmeņi ir kustīgi un pa tiem iet nav viegli. Savukārt ceļa posmos, kur akmeņi ir lieli, sanāk diezgan intensīva vingrošana rāpjoties un lēkājot pa tiem. Savukārt, ejot pa sniegu, nereti kājas iekrīt tukšumos zem tā. Pie tam atkal jau jāatceras par līdzsvaru.

- Ainava praktiski nemainīga. Pl.6:51
[pilnizmēra attēls Picasa albumā]
Ja sākumā pieturas punkti, lai atvilktu elpu nebija pārāk nepieciešami, saulei pakāpjoties un ceļam kļūstot grūtākam, tie jau ir obligāti. Šādu apstāšanos sākam praktizēt pēc viena vai divu kalnu šķērsošanas.

- Un atkal akmeņi. Pl.7:55
Drīz vien saule jau tā cepina, ka nākas pamatīgi iesvīst. Vēja praktiski nav, mākoņu arī. Pēc atpūtas noorientējamies, nosakām kustības virzienu [jo nākamo orientieri ne vienmēr var redzēt], un ejam. Tā kā katram noguruma pakāpe katram ir atšķirīga, gadās arī izretoties. Tāpēc sagrupējamies atkal nākamajā pieturas punktā.

- Konkrēts besis. Pl.8:22
Drīz vien nogurums jau ir tāds, ka pārvietojamies autopilotā, dūšīgi iesvīstot. Sarunas arī vairs nevedas, par jokiem nerunājot. Vai nu saules dūriena ietekmē, vai arī tāpēc, lai piespiestu sevi nedomāt par nogurumu, Enj kādā atpūtas vietā sāk būvēt akmeņu piramīdu.

- Piramīdas būvniecība. Pl.8:45
Pēc pamatīga akmeņu līdzenuma šķērsošanas [ko nosaucam par Mēness ainavu] nogurumu labi raksturo tas, ka nu jau vairākās atpūtas vietās brīdi pēc apsēšanās uz akmeņiem mēs pamanāmies aizmigt un piecās minūtēs nosapņot vismaz divus sapņus.

- Skatāmies sapņus. Pl.9:44
Te gluži vietā ir savstarpējā uzmundrināšana, jo atsākt ceļu pēc atpūtas ir pagalam grūti. Mugursomas jau tik stipri velk pie zemes, ka vajag palīdzīgu roku, lai uzslietos kājās. Tā kā esam jau kātojuši septiņas stundas un tikuši nedaudz pāri pusceļam, beidzot ir skaidrs, ka gājiens būs ilgāks. Daudz ilgāks.
Drīz vien starp 18. un 19.atzīmi kartē 250m virs jūras līmeņa atrodam mazītiņu ezeriņu un blakus tam sausu sūnām klātu pļaviņu. Vieta ir tik jauka, ka turpat sabirstam zemē un sākam diskutēt, vai vispār ir vērts iet tālāk. Kā variants tiek izskatīta iespēja palikt nakšņot šeit un turpināt ceļu rīt. Otra iespēja – turpināt šodien līdz galam, bet atpakaļ iet tik ilgi, cik pietiek spēka. Lai raitāk domātos, gatavojam pusdienas.

- Pusdienojam. Pl.10:50
Pēc lavaša ar tunci un olīvēm domāšana jau ir konstruktīvāka. Nolemjam nedaudz atpūsties, atstāt mantas nometnei šeit [kurš gan tās te varētu nospert?] un iet līdz Kinnarodden un slēpnim. Pēc tam atgriezties un nakšņot šeit. Plānu sastādījuši, draudzīgi aizmiegam.
Pl.11:30 turpinām ceļu. Teltis un citi nevajadzīgi smagumi [t.sk. lielākā pārtikas daļa] paliek nometnē, līdzi ņemam pašu nepieciešamāko – dzeramo ūdeni. Lai gan pagaidām tā trūkumu vēl neizjūtam, jo upēs un ezeros tas ir tīrs un vēss. Pēc ilgākas atpūtas un pusdienām esam atžirguši, somas arī ir daudz vieglākas, tāpēc atkal varam priecāties, sastopoties ar sniegu.

- Karstā saule un vēsais sniegs. Pl.12:01

- Ir tik labi
Vietām sastopam patiešām biezu sniegu, kurā gadskārtas var skaitīt kā nozāģēta koka stumbrā. Lai arī saule cepina, redzams, ka tā gadiem ilgi ir bezspēcīga pārvērst šķidrā agregātstāvoklī šos sniega blāķus.

- Saule bezspēcīga. Pl.12:29
Tā mēs ejam un ejam gar upi pamazām uz priekšu vien. Vienlaicīgi arī uz leju, tuvāk jūras līmenim. Līdz kamēr sasniedzam vietu, kur ir izvēles iespēja: iet pa labi, vai pa kreisi. Pa kreisi mēs varam nonākt pie Barenca jūras un iet gar krastu. Pa labi – mums jākāpj 250m augšup un jāturpina iet 6km pa plato.
Izvēlamies otro variantu, jo tas šķiet piemērotāks. Te tev nu bija. Kad nonākam augšā, skatam paveras plakana kalna virsma cik vien tālu sniedzas skats. Iešana ir nenormāli vienmuļa, jo apkārtnē vairs nemainās gandrīz nekas [iepriekš vismaz bija kalnā-lejā...]. Kaut kur plakankalnes pusceļā kraujas malā pamanām cilvēku. Šai vietai tas nu gan ir savādi. Taču tie laikam ir tie sliņķi, kurus līdz Kinnarodden atveda ar kuteri, lai viņi pēc tam dotos kājām atpakaļ uz Mehamn. Bet mēs jau neesam nīkuļi. Pamājam ar kabatlakatiņiem un slājam tālāk. Saule dedzina jo koši, tā, ka gar acīm raibs metas.
Beidzot šī ir tā vieta, kur ūdens ir zelta vērtē. Te iespēju papildināt krājumus nav nekādu. Jāiztiek, pretty taupīgi lietojot līdzpaņemto. Mēs jau atkal esam saguruši. Beidzot, pēc vairākām mokošām stundām pl.15:25 sasniedzam vietu, kur šī sasodītā plakankalne beidzas.

- Tālumā – Eiropas kontinenta robeža – Kinnarodden
Ko nu? Izrādās, tagad mums tos pašus 250m ir jātiek lejā. Jāatzīst, ka tas nav tas vieglākais uzdevums. Lai arī mēs nedaudz pat spējam pajokot par šļūkšanu pa 70 grādu slīpuma nogāzi, patiesībā to darīt nenāk ne prātā. Ja kaut akmens izkustēsies, to nobrukums mūs mirklī varētu aprakt zem sevis. Tāpēc kāpjam lēnām. Es uzņemu laiku – nogāzi pieveikt izdodas tieši pusstundā. Labi, ka beidzamā trešdaļa nogāzes jau ir lēzenāka un klāta lieliem un stabiliem akmeņiem.

- Laimīgi lejā. Pl.16:04
Lejā beidzot atviegloti uzelpojam. Par šo varoņdarbu Līva katram izdāļā pa konfektei. Nekad nebūtu domājis, ka tāda maza sūda konfektīte var būt tiiiik garšīga. Bet! Lai nokļūtu uz zemesraga, atkal ir jāveic kāpiens 250m augšup. Tomēr neviens no mums to uzreiz nav gatavs paveikt. Sūnām klātajā pļavā īpaši nemudināti nokrītam gar zemi un momentāli aizmiegam.
Pamostamies pēc stundas, kad vajadzētu kaut ko sākt darīt. Enj pirmais kāpj kalnā, es aiz viņa, bet Pēteris ar Līvu dodas pa ieleju jūras virzienā, lai zem akmeņiem meklētu ģeoslēpni [kurš varbūt tur arī ir].
Augšā iztramdu padsmit galvas lielu ziemeļbriežu baru, kuri ir manāmi pārsteigti un neapmierināti ar nelūgto ciemiņu. No šejienes paveras lielisks skats uz Barenca jūru un tās līci.

- Skats uz līci no zemesraga. Pl.17:14
Līdz pašam zemesraga galam kādus 200m tomēr neaizeju un mēģinu pa rāciju sasaukt pārējos. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem tas arī izdodas. Tad arī uzzinu, ka slēpnis ir atrasts. Līdz ar to mūsu ceļojuma galvenā misija pl.17:40 ir izpildīta.

- “Nothing But Stones”. Pl.17:43
Lēnām kāpju no kalna lejā, kur satieku arī pārējos ceļabiedrus. Lai arī saguruši, visi ir laimīgi par paveikto. Tikai tāds sīkums – vēl ir jānokļūst arī atpakaļ līdz nometnei.
Nolemjam šoreiz vairs nekāpt uz plato, jo tur mums galīgi nepatika. Dosimies atpakaļ gar līci. Aizejam līdz ielejas galam līča pusē un nokāpjam atlikušo gabalu līdz jūrai. Šeit vairs nav tik karsti un ir parādījies arī neliels vējiņš.

- Piekraste. Pl.19:22
Iešana pa krastu, neskatoties uz nelīdzeno virsmu, tomēr ir daudz ērtāka un patīkamāka. Arī interesantu objektu šeit netrūkst. Tā, piemēram, ja jūs gadījumā te ejiet garām [diezgan parasta lieta tādā nekurienes malā], un jūs pārsteidz slikti laika apstākļi or whatever, te ir iespējams arī pārnakšņot.

- Būdiņa. Pl.19:40
Būdiņa nav nekāds arhitektūras šedevrs, bet vismaz jumts virs galvas ir. Pēteris nolemj atzīmēt mūsu klātbūtni arī šeit esošajā viesu grāmatā.

- Mēs te bijām. Sapratāt?
Kad tas ir darīt, turpinām brīnīties par gar krastu izmētāto akmeņu regulārajām formām un izskalotajiem labumiem. un visādu labumu te patiešām ir daudz – plastmasas kanniņas, gumijas zābaki, tīklu pludiņi, glābšanas riņķi utt.

- Labumu krātuvīte. Pl.19:44
Kad sasniedzam līča tālāko punktu, skatienam paveras aptuveni 100m plata pludmale. Šeit noteikti ir jāpiestāj, lai pabūtu vienatnē ar dabu un baudītu skaistos skatus.

- Pludmale. Pl.20:45

- No turienes atnācām
No jūras dveš aukstums, taču apņemšanās ir apņemšanās. Enj met drēbes nost un peldēties. No peldēšanās vien čiks sanāk – cik ātri viņš ieskrēja ūdenī, tikpat ātri arī bija laukā. Te tev nav nekāda burbuļvanna!

- “Ronis”. Pl.20:50
Laiks negaida un mums jāpošas ceļā. Jātiek līdz nometnei, lai tur vai kas! Kad atkal jāsāk kāpt kalnā, nemaz tik viegli tas neiet. Garastāvoklis uzlabojas, kad beidzot sasniedzam vietu, kur pagriezāmies plato virzienā. Nu jau iešana kļūst jautrāka, beidzot varam atkal papildināt dzeramā ūdens krājumus no upes. Dzeram gan bezdievīgi daudz. Vismaz saule vairs necepina, jo ir taču vakars. Skaitām paugurus un līdz nometnes sasniegšanai atlikušos metrus.
Pl.22:50 beidzot esam atpakaļ nometnē. Kāds prieks un līksme! Arī mūsu mantas neviens cilvēks un dzīvnieks nav izvandījis. Viss ir tieši tā, kā to atstājām. atkal jau nokrītam zemē, jo vēl nevaram aptvert, ko esam paveikuši. Atgūstamies un sākam celt teltis un gatavot roltonus, jo nekādai lielākai šmorēšanai nav noskaņojuma. Dzeram pārsaldinātu tēju. Jo esam jau sen to pelnījuši. Ar baudu notiesājam arī pēdējās atlikušās konfektes. Mmmmmmm!
Nogurums ir milzīgs. Apziņa, ka šobrīd nekur nav jāiet, liek acīm krist ciet, pat ja stāvi kājās. Tāpēc atslābstam un ap pusnakti ieveļamies savās teltīs. Gulēšanai ierobežojumi noteikti netiek. Aizmiegu tikko ielienu guļammaisā un ieņemu horizontālu stāvokli. Šī dieniņa nu ir galā!
P.S.Tāda izskatās šodienas augstumlīkne, brrrrr

Bez komentāriem
JSP
Njā, daudz ko biju piemirsis, vienīgi cik atceros, tu gāji pa straumi uz leju un šķērsojot upi kaut ko pakāsi tur (laikam saulenes) un slinkais cilvēks bija viens, bet tas nu tā [šito precizēju, man nezkāpēc šķita, ka 2 - M.]. Vēl atpakaļceļā uz nometni pēdējās pāris stundas brīžiem dažiem no mums rādījās konkrēti gļuki, kas tika klasificēti, kā īsie sapņi.
By: Pēteris on 05.10.2009.
at 03:03
Gāju pa straumi uz augšu ~200m, tur bildē mazliet var redzēt.
Bet pakāsu es saulesbrilles, kas iekrita ūdenī un vairs nebija glābjamas, jo asas kustības ar mugursomu plecos un zābakiem rokās jau neizdarīsi.
By: zais on 05.10.2009.
at 09:20
Var jau būt, es kaut kā atceros, ka ūdens tecēja no mums uz tavu pusi, bet nu ok, būtiska nozīme jau tam nava
By: Pēteris on 05.10.2009.
at 11:37
Tas jau vēl nebija nekas, ka upē tas ūdens dikti auksts, galvenais jau bija straumīte un tie ripojošie, glumie akmeņi, kas zem ūdens traucēja iet


Jā īsos sapņus es atceros. Mēs jau viņus visu laiku viens otram stāstijām, lai būtu kaut kas interesants par ko parunāt. Mans spilgtākais bija par siermaizēm. Pa ceļam stāvēja dažādi pazīstami cilvēki un deva siermaizes. Un otrs bija, ka sūnās redzēju ceļazīmes
Vēl bija interesanti, kad mēs gājām pa plato un nonācām līdz 250m lejupkāpienam. Uz pretējās nogāzes mums likās, ka redzam žurkas, pēc tam aitas, bet beigās izrādījās, ka tie ir Ziemeļbrieži
Un pludmale pa kuru gājām atpakaļ ceļā, bija vienkārši lieliska, tie pareizie ģeometriskie akmeņi – kubisma paraugi mani fascinē vēlaizvien. Paldies, šo visu lasīt bija lieliski. Un kad tā ilgāk padomā, tad var tik perfekti atcerēties tā brīža sajūtas.
By: Līva on 05.10.2009.
at 10:47
Neko jau īpaši nepierakstīju, tikai tik cik nometnē. Pārējo mēģināju atcerēties pēc bildēm. Šķiet, ka neko būtisku hronoloģijā neesmu izlaidis. Ak, jā – sagatavoju, bet nepieliku bildi, kur Pēteris atrādīja GPS mūsu tās dienas augstumlīkni
By: zais on 05.10.2009.
at 14:32
Ļoti interesants ceļojuma apraksts. Tikai kā var plānotam divu dienu maršrutam sakrāmēt somā 20 kilogramus, to gan es nesaprotu.
Šķiet, man nekad vairāk pa 16kg nav gadījies un tās bija 4dienas kad vēl daudz ko lieku līdzi gadījās paņemt.
By: Zete on 17.02.2010.
at 13:08
Jāņem vērā, ka mēs tur bijām pirmo reizi un tikām pamatīgi iebiedēti par iespējami krasām laika apstākļu izmaiņām, kā arī dzeramā ūdens trūkumu. Tāpēc līdz tika paņemti gan lieki apģērba gabali, gan ūdens. Teltis un guļammaisi jau arī sastāda zināmu daļu no šī svara [mēs neceļojām ar ūberkrutām un supervieglām lietām]. Vēl klāt arī nedaudz pārtikas, ne pārāk vieglie fotoaparāti un tā jau arī salasās. Svars, protams, noteikts aptuveni…
By: zais on 17.02.2010.
at 13:29
Nujā.. tā varētu gadīties. Nekas.. Labāk šāda pirmo pārgājienu pieredze, nekā salīt, apsaldēties un beigu beigās slimnīcā nonākt. Īstenībā pietiek ar vienu/divām šadām reizēm lai somas svars saruktu uz pusi. visādas viltības parādās.. rezerves apavu vietā plēves maisiņi, utt.
By: Zete on 18.02.2010.
at 13:33
To mēs jau sapratām, kad atgriezāmies un secinājām, ka ir lietas, kas tā arī no somām netika izvilktas
By: zais on 18.02.2010.
at 14:53